Vieta: Ķekavas pagasts
Priekšmeti: Fotogrāfijas, Latvija, Ziema, Ķekavas pagasts (Ķekavas novads, Latvija), Apsīšu dzimta, Veselības aprūpe, Pirmais pasaules karš, 1914-1918 Latvija, Apsītis, Gotholds, 1889-1979
Anotācija: Alojas draudzes Stābeģu muižas "Štramu" mežsarga Viļuma Apsīša (1847 - 1927) dēls Gotholds Apsītis (1889 - 1979) bija tai laikā nozīmēts par sanitāru. 6.Tukuma latviešu strēlnieku pulka sanitārais punkts pie Kalnciema šosejas "Peitiņu" mājām.
6.Tukuma latviešu strēlnieku pulka sanitāra Gotholda Apsīša dienasgrāmata 1916.-1919. lasīt - httpss://transcribathon.com/en/documents/id-21035/.
Objekta tips: Fotogrāfija
Datu nesējs: Fotopapīrs
Atslēgvārdi: Pievienot atslēgvārdu
Apjoma informācija: 1 fotogrāfija
Oriģināla glabātājs, partneris: Valdis Apsītis
Partnera apzinātājs: Latvijas Nacionālā bibliotēka
Lai norādītu objekta atrašanās vietu, uzklikšķiniet un pārvietojiet sarkano punktu kartē tā, lai tas atrastos objekta atrašanās vietā.
✓ Apstiprināt izvēlēto vietuLai saglabātu koordināti, palieliniet karti un pārvietojiet sarkano koordinātes norādes ikonu uz atbilstošo vietu!
Koordinātes norādes ikona pārvietojama ar peles labā klikšķa palīdzību.
Komentāri (2)
-
Valdis Apsītis 2017. gada 23. novembris, 11:43:18
-
-
Valdis Apsītis 2021. gada 1. janvāris, 13:38:45
-
Jums jāpieslēdzas, lai pievienotu komentāru.6.Tukuma latviešu strēlnieku pulka sanitāra Goltholda Apsīša dienasgrāmata 1916.-1919. lasīt - httpss://transcribathon.com/en/documents/id-21035/
Notikumu raksturojošs fragments no Aleksandra Grīna romāna Dvēseļu putenis 2.daļas > 219 lpp. (1933) No kalna sāniem ievirzījies gabaliņu purvā vidzemnieku pārsiešanas punkts, un ārsts ir strādājis no rīta tumsas līdz pat nakts tumsai, laizdams no mutes pīpes dāmu mutuļus un mundrinošus vārdus tiem ievainotiem, kas vēl dzīvos, un no purva iznestiem mirējiem. Tad vairs nenes neviena. Sanitāri un feldšeri, līdz nā vei guruši, sāk turpat asiņainā sniegā noberzt asinīm kaltu šās rokas, bet ārsts pūš vēl lielākus dūmu mutuļus no savas pīpes un skatās prom uz to pusi, kur sniegā vēl var manīt sakritušas karotāju rindas. Izdauza pīpi, bāž to kabatā un garos solos iet uz purva pusi. Bargāks vēl kļuvis ziemas sals, vietām vairs nelaiž kājas cauri sniegsegai par ledu sasalušās asinspaltis, bet dažā vietā gājējs grimst līdz gurniem, citā uz mutes klūp, un at kal ceļas kājās, lai cīnītos tālāk pa dziļo sniega lauku. Jauno ārstu iedzinusi šai miroņlaukā alka pārliecināties pašam, vai miroņiem vēl neguļ blakus kāds lodes sadragāts pusdzīvs. Ārsts iet gar sniegā iegrimušiem augumiem, vēro, skatās un pēta, bet neredz sakustamies it neviena. Visiem pie kuriem tas noliecas, ir stiklainas acis un pelēkzilganas sejas, un palīdzību te nelūdz vairs neviena balss. Ārsts atsēžas uz sniega valnīša, aiz kura sakrituši četri mīnas sadragāti līķi, īgni rūkdams piebāž no jauna pīpi, meklē sērkociņus un iesāk smēķēt, un piepeši kaut kas nikni aizspindz tam gar galvu. Ārsts gausi ceļas kājās, sāk iet atpakaļ, un vācu sargu lodes viņu pavada līdz pašam Ložmetēju kalnam, spindzēdamas pakal ta pīpes laistiem dūmiem.