Komentāri (4)

Valdis Apsītis 2017. gada 20. aprīlis, 12:16:56

Papildinājums anotācijai - Ludvigs Pēteris Hagendorfs dzimis 1895.gada (3.); 20.martā Jelgavā armijas mūziķa Ludviga Hagendorfa un Grietas (dzimusi Šulc) ģimenē. No 1916.g. līdz 1919.g. atradies vācu gūstā. Latvijas armijas muzikants no 1920.g. līdz 1940.gadam. Latgales artilērijas pulka orķestra diriģents (kapelmeistars). Dzīvojis Jēkabpilī (Krustpilī), Dārza ielā 6. Salaulāts ar Emīliju (Zinovsku) Pētera meitu (1890.-1945.) 1923.gada piedzimis dēls Imants. Paaugstināts no seržanta par jaunāko leitnantu. Ludvigs Hagendorfs aktīvs Jēkabpils vēlāk Cēsu kultūras dzīves dalībnieks. Trompetes, ksilofona, kornetes solists un orķestra diriģents. Par nopelniem tēvijas labā 1935.gada 15.novembrī apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. 1936.g. 15.novembrī beidzis trompetes teorijas augstākā kursa studijas Rīgas mūzikas institūtā pie mūzikas pedagoga Gustava Peiņa. Vēlāk dzīvo Cēsīs, Valdemāra ielā 44-1. Pēc okupācijas iesaukts padomju armijā. Vācu karspēkam tuvojoties padomju karaspēks bēg uz austrumiem. Ludvigs dezertē un paliek Latvijā. Ludviga dēls Imants tiek iesaukts Latviešu leģionā. 1944.g. 10.martā apbalvots par varonību ar Dzelzs krustu. Ludvigs Hagendorfs strādā apsargājot kazarmas un vēlāk - par Cēsu namu pārvaldnieku. Ar Cēsu policijas pavēli organizē policijas pūtēju orķestri. Pēc padomju okupantu atgriešanās 1944.gada 13.oktobrī Cēsīs, čeka (NKVD) arestē Ludvigu un 1944.g. 3.novembrī piespriež augstāko soda mēru – nošaut! Ludviga sievai Emīlijai kā “dzimtenes nodevēja” ģimenes loceklei piespriež 5 gadu izsūtījumu uz Tomsku ar mantas konfiskāciju. 1945.g. 31.augustā Cēsīs, Voldemāra ielā 44-1 čeka ierodas arestēt Emīliju. Aresta laikā Emīlija mirst ar sirdstrieku. Dēls Imants pievienojas nacionālo partizānu vienībai Vaidavas pagastā. Imantu čeka (NKVD) arestē 1947.g.30.decembrī un piespriež 25 gadu ieslodzījuma. Dēls Imants Hagendorfs miris Noriļskā, Krasnodaras apgabalā padomju nāves nometnē 1952.g. 23.februārī 30 gadu jauns. Ludviga Hagendorfa un dēla Imanta kapavietas nav zināmas. Māte Emīlija apglabāta Cēsīs, Bērzaines kapsētā. ***Mūzikas pedagogs pirmās Rīgas Mūzikas institūta direktors Gustavs Peinis (1877.-1939.)

Lilita Rašmane 2017. gada 20. aprīlis, 16:02:30

Paldies par papildinājumu.

Valdis Apsītis 2021. gada 19. septembris, 12:56:17

Austrālijas Latvijas, Nr 1858-1859 (10.12.1982) Lauska cimdi ZIEMSVĒTKU STĀSTS ARNIS SKUJIŅŠ Kādus tālus Ziemsvētkus atceroties. Toreiz, pirms 58 gadiem, es vēl biju mazs knēvelis. Mācījos Krustpils valsts pamatskolā. Tas ir - vairāk palaidņojos nekā mācījos. Mācīties es sāku tika i universitātē, un tas bija krietni vēlāk. _ Tajā ziemā sals un sniegs ātri pārvēlas Latvijas ārēm un ciematiem. Par to, ka egles bija piesnigušas un ka zvaniņš šķindēja pie pajūga ilkss, es te nerunāšu. . To jau tik skaisti uzrakstījis Poruks: «Balts sniedziņš snieg...» Kā visas, arī mūsu skola atzīmēja Ziemsvētkus ar piemērotu sarīkojumu. Tikai viena - paša pēdējā - šī sarīkojuma priekšnesuma dēļ rakstu šo pačalojumu. Pie tam to varbūt nemaz nevarētu saukt par priekšnesumu, ne ari" izpildījumu, drīzāk - atgadījumu. Sarīkojumu iesāka mācītājs ar Kristus dzimšanas vēsti no Jaunās Derības. Tam, ka es biju šī" mācītāja dēlēns, šeit nav nekādas nozīmes. Sekoja bērnu uztrauktie skandē jumi: «...un en§el's deva, cik tam bija...» Bērnu koris: «Mirdziet, jūs, zvaigznes, spoži...» Vecāko klašu skolnieku mandolīnu un balalaiku orķestris strikšķināja Fibiga Poēmu. Tad - maza ludziņa vienā ainā. Izrādes darbība strīdus brīdī no plaukta nokrīt tukša stikla burka un saplīst. Nelaime tā, ka stiklene gan nogāzās, bet nesaplīsa. Jaunais aktieris līdz ar to nevarēja turpināt iemācīt to tekstu par stikla šķembām. Izmisuma viņš burkai iespēra ar kāju. Tā aizripoja pāri visai skatuvei, bet_vel arvien nesaplīsa... īstenībā, draugi, par visu to es nemaz nebiju paredzējis runāt. Diez' kā aiztenterēju aplamā virzienā. Tāpat nestāstīšu par Ziemsvētku vecīša izdarībām, dāvanām, saldumiem. Tik vien vēl gribu, kā pastāstīt par šī vakara pēdējo priekš nesumu par ko ieminējos jau sākuma, šis atgadījums īstenībā nāca «ārpus kārtas», jo programmas lapiņas nemaz nebija minēts. Divi simt nepacietīgi grauza iegūtās piparkūkas. Skatuvē uznāca liela auguma pusmūža vīrs armijas tērpā. Es viņu tūliņ pazinu. Tas bija Latgales artilērijas pulka orķestra kapelmeistars. Tagad mēs teiktu — diriģents. Pulka kazarmas bija iekārtotas vecajā muižas pilī. Tai kaimiņos pletās agrā kā_ mācītāja muiža, kurā es uzaugu. Mēs to saucām par mācītāja māju. Muiža likās pārāk atgādinām baronu laikus. Pili apjoza vecs parks. Tā mūzikas estrādē svētdienu pēcpusdienās kara orķestris sniedza bezmaksas koncertus. Protams, orķestris spēlēja arī pulka gada svētkos, vakara jundās kara kritušo pieminekļa laukumā Daugavas krasta un citos sarīkojumos.

Valdis Apsītis 2021. gada 19. septembris, 13:03:18

2.daļa. Vakara jundās pāri saules rietā blāzmojošiem Daugavas ūdeņiem plūda valsts un baznīcas himnu varenās skaņas. Toreiz es gan pazinu tautas dziesmu rapsodijas, kad orķestris tās atskaņoja parka, bet Šūbērta, Bizē, Čaikovska un citu komponistu mūzika man bija sveša. Pils parkam pieslējās paliels muižas dzirnavu dīķis. Uz dīka ledus ziemās karavīri iekārtoja slidotavu, apjoztu ar dēļu soliem un mazām eglītēm. Vakaros stieplēs aicinoši zvārojās krāsaini gaismas lākturi. Slidas grieza zaļgano ledu. Stumjamie krēsli šļūca. Orķestris spēlēja Slidotāju valsi un, nezin kāpēc, Donavas viļņus. Par izcilāko kara orķestri Latvijā toreiz bija atzīts Vidzemes artilērijas pulka orķestris ar kapelmeistaru Skujiņu. Mūsmāju orķestris bija ierindots otrā vietā. Tūdaļ pēc_ jaunkareivju gaitām tanī iesaistīja iesauktos mūziķus. Dala «misiņgrauzēju» bija virsdienesta instruktori. Orķestri diriģēja Hāgendorfs. Viņa dienesta pakāpi vairs neatceros. Tajos Ziemsvētkos viņš uznāca uz skatuves. Zālē izdzisa gaismas. Negribīgi pierima dauzoņu čalas. Kapelmeistars nodauzīja sniegu no saviem stulmeņiem un notrausa to no armijas frenča. Viņš pastāstīja bērniem, ka esot tikai nupat kā uz skolu atnācis. Esot piemirsis savus dūraiņus mājās, tāpēc, šurpu nākot, viņam salušas rokas. Viņš gan berzējis tās, gan slēpis kabatas un azotē, bet viss velti — pirksti kā saluši, tā saluši. Piepeši viņš pamanījis, ka viņam blakus sniegputenī klunkuro sīks večuks ar šķidru, sirmu bārdiņu. Diriģents večukam žēlojies, ka viņam skaudīgi salstot rokas. «Par to nebēdā!» večuks izsaucies, un ar saviem kaulainajiem pirkstiem uzsitis knipi. Tajā brīdī tuvējā mājā atskanējis klaudziens, it kā kāds ar cirvīti gāztu pa jumta pakšķi. Gara lāsteka nokritusi no jumta taknes. Večuka rokā pēkšņi parādījies cimdu pāris. «Uzvelc tos un iepūt dvašu pirks tos. Tad nesals,» večuks vēl noteicis. Pasniedzis cimdu pāri, tas pazudis kā puteņa aizpūsts. Tikai tad diriģents atskārtis, ka viņa ceļa biedrs gan būs «ala vpr.is — Lausks. LAUSKA CIMDI Diriģents rādīja cimdus bērniem. Tie bija balti pirkstaiņi. Gluži nepiemēroti bargajam ziemas salam. Viņš cimdus uzvilka vēl arvien nosaluša jās rokās un, lai tās sasildītu, pūta dvašu vienā pirkstā. Brīnumu brīnums! Tūdaļ atskanēja tāda kā stabules skaņa, kas gandrīz taustāmi trīcēja gaisa. Viņš iepūta citā pirkstā, un noslēpumainā skaņa vibrēja toni augstāk, jo tie bija muzikālie cimdi. Elpas pūtiens vēl citos pirkstos Pāri zālei kā putns lidinājās sveša, nepazīta melodija. Knēveļu un knīpu čalas apklusa izbrīnā un ne sapratnē. Roķeles aizmirsa stūķēt piparkūkas pavērtajās mutēs... Mistiskā melodija iesēdās manas jaunās atmiņas nostūrī.No turienes tā ik pa laikam atnāca un mani vajāja. Pēc vairākiem gadiem tā pie vērsa manu interesi mūzikai. Tikai tad es uzzināju, ka svešādā melodija bija īru tautas dziesma Vasaras pēdējā roze. Hāgendorfs nekad neuzzināja, ka vismaz viens knauķis klausītājs viņa stāstījuma dēļ tajos Ziemsvētkos kļuva draugos ar mūziku.