Vieta: Rīga

Priekšmeti: Fotogrāfijas, Latvija, Ielas, Celtnes, Rīga (Latvija), Pārdaugava (Rīga, Latvija), Akmeņu iela (Rīga, Latvija)

Alternatīvais nosaukums: Akmeņa iela

Anotācija: Iela izveidojusies 18. gs. sākumā toreizējā Plosta tilta galā, jau agrāk pastāvējuša satiksmes ceļa vietā. Nosaukums Akmeņu iela (Stein Str.; pirmā bruģētā iela Pārdaugavā), 18. gs. saukta arī par Lielo Akmeņu jeb Lielo ielu. Līdz 1940. gadam oficiāla numerācija 22 gruntsgabalos. Vācu okupācijas laikā 2. pasaules kara gados nosaukums Steinstr. /Akmeņu iela/. "Kad 18. gs. sākumā Rīgas plosta tilts aizstāja pārcēlājus un viņu laivas, Pārdaugavas centrs no vecām pārceltuvēm Jura ciemā un pie torņa pārvietojās uz gandrīz pilnīgi neapdzīvoto Klīveru salu. Tilta galu pāri Klīveru salai savienoja, izmantojot Elefantu tiltu gar Kobrona skansti, ar veco Jelgavas un Bauskas ceļu. [...] Tā radās Akmeņu iela, kurā tagad satecēja visi Zemgales ceļi, padarot to par Pārdaugavas dzīvāko satiksmes un tirdzniecības centru." [Straubergs J. Sen to Rīgu daudzināja. Stokholmā, 1952, 174. lpp.]
Ar zīmīgu Akmeņu ielas ainu 19. gs. 60. gados aizsākas A. Deglava romānā "Rīga" tēlotais strauji augošās lielpilsētas portretējums: "Beidzot viņi sasniedza Tilta galu un iegriezās Lielā Akmeņu ielā. Tur toreiz bija daudz lielāka rosība nekā tagad un jo sevišķi pa ķīlu laiku [pavasara palu laikā - R.Z.], kur neviens pār Daugavu nevarēja pāri tikt un visiem, kas bija iebraukuši no Kurzemes puses, vajadzēja pārdot savus produktus un iepirkt savas vajadzības tepat. Ļaužu kā melna nakts! Pilnas iebraucamās vietas zirgu un cilvēku, jo daži iebraucēji, it sevišķi uzkupči, kas negribēja pārdot par solīto cenu, domāja uzgaidīt, kamēr ieliks plostu tiltu. Jo lielie plūdi jau bija noskrējuši un nāca vēl tikai biezum biezs Krievu zemes ledus smalkākiem gabaliem. Tāpat sētas rūmēs lūkoja kaut kur piespiesties tie, kuri savas preces pārdevuši. Bez tam vēl iela bija pilna vezumu rindām, kuru īpašnieki vēl līga un kaulējās. Un pastāvīgi brauca klāt no jauna. Tos uzmanīja tā saucamie "aufpaseri", lai uz ceļa līgtās preces nonāktu īstā vietā. "Še pie Tišlera!" "Še pie Tišlera!" "Še pie Rabemaņa!" Tika saukti vēl daudz un dažādi vārdi, jo agrāk te atradās ne vien daudzi pastāvīgi kantori, bet arī no pašas Rīgas dažas firmas pa ķīlu laiku bija ierīkojušas savas filiāles. Laucinieki, kas savus produktus pārdevuši, krauj ratos sāli, siļķes, dzelzi... Bija te visu mantu diezgan, gan dzīvu, gan nedzīvu, gandrīz par daudz... jādod projām par katru cenu..." [Deglavs A. Rīga. /Patrioti; pirmizd. 1912/ R., 1951, 23. lpp.]
J. Štūlis kolorītām vecās Rīgas ainiņām pārbagātajā tēlojumu virknē "Bigauņciema un apkārtnes zvejnieki" rakstīja:" Galvenā iebraukšanas vieta Rīgā bijusi tilta galā pie "Melnā gaiļa", kur tad satikdamies jautājuši: Kādos gaiļos tu izbrauci? Es pirmos, es atkal otros. Ļaužu guļamā istabā vēl tagad atrodas simtiem gadu vecais, ar tūkstoš skrambām izgraizītais ozola galds, jo katrs ēdējs savu nazi pie tā izmēģinājis. Otrā stāvā atrodas istabiņas iebraucējiem, kur uz ārsienas bija uzraksts "Birģeļu zāle". Starp Jelgavu un Rīgu nav bijis vēl dzelzceļa, kamdēļ tad arī citas iebraucamās vietas, kā: "Baltais auns", "Pie kurzemnieka" u.t.t., bijušas bāztin piebāztas no braucējiem un ceļotājiem, vairāk kurzemniekiem." [Štūlis J. Bigauņciema un apkārtnes zvejnieki. R., 1937, 118. lpp.] Arī J. Straubergs, pievēršoties Akmeņu ielai, min šo iebraucamo vietu (tā atradās Akmeņu ielā /6/): "Manas pirmās atmiņas par Rīgu ir saistītas ar "Melno gaili". Tā bija stalta koka māja, kur virs vārtiem karājās liels melns skārda gailis, bet iebraucamā sēta stiepās, tāpat kā citas blakus mājas, no Akmeņu ielas līdz pat dzelzceļam. Šīs ielas iebraucamās vietās vairs nevaldīja tāda dzīvība un tirgošanās kā Deglava laikos, taču visas sētas bija zemgaliešu pilnas. [...] Akmeņu ielas goda dienas izbeidzās, kad Jelgavas dzelzceļa stacija pārtrauca tās sakarus ar Raņķa dambi un jaunā Šoneru iela tai noņēma ne tikai Āgenskalna satiksmi, bet beidzot arī pašu tiltu. Pazuda arī iebraucēji - zemgalieši, kad bija iemācījušies izmantot jaunos satiksmes ceļus, un tukšās iebraucamās vietas palika tikai kā atmiņa no veciem labiem laikiem. Bet kā otra atmiņa palika no milzīgiem baļķiem celtās tirgotāju ēkas, kas ar savu īpatnējo stilu piederēja pie staltākajām koka celtnēm Rīgā." [Straubergs J. Sen to Rīgu daudzināja. Stokholmā, 1952, 174., 175. lpp.]
Latvijas neatkarības gados, lai arī sen kā zaudējusi agrākā satiksmes ceļa un tirdzniecības vietas nozīmi, Akmeņu iela vēl aizvien bija saglabājusi kādreizējās, sev raksturīgās infrastruktūras iezīmes. Akmeņu ielā nebija nama, kurā neatrastos kāda tirgotava vai amatnieku darbnīca. Vēl 30. gados ielā darbojās vairāk nekā 20 veikali, t. sk. pārtikas un koloniālpreču, ēdienu un vīnu veikali, zivju un vēžu tirgotava, būvmateriālu, dzelzs preču, krāsu un stiklu tirgotavas, lopbarības, labības un sēklu tirgotavas. Tur atradās vairākas kalēju darbnīcas, sedlinieku, stiklinieku, skārdnieku un bilžu ierāmētāju, galdnieku, kurpnieku un pulksteņmeistaru darbnīcas, arī ratu būvētava, smago ormaņu "ekspedīcija" un auto- un liellaivu transporta darbu uzņēmumi; Akmeņu ielā izvietojās arī daži traktieri un aptieka. Vēl 1925. gadā ielā pastāvējušas piecas [!] iebraucamās vietas. Šobrīd iegriežoties šajā klusajā, pat pamirušajā ielā, grūti atrast pieturas punktus, lai iztēlē uzburtu Akmeņu ielas ainu pirms 70, 100 un vairāk gadiem. [avots: R. Zalcmanis "Nezināmā Rīga"].

Objekta tips: Fotogrāfija

Datu nesējs: Fotopapīrs

Atslēgvārdi: Pievienot atslēgvārdu

Apjoma informācija: 1 fotogrāfija

Oriģināla glabātājs, partneris: RD PAD Arhitektūras un pilsētvides dizaina pārvaldes Kultūras mantojuma aizsardzības nodaļa

Novietojuma kods: 48_F-16511

Partnera apzinātājs: Latvijas Nacionālā bibliotēka