Vieta:

Priekšmeti: Fotogrāfijas, Karavīri, Militārais dienests, Militārās uniformas, Sanktpēterburga (Krievija), Latviešu strēlnieki (Krievija), Portretu fotogrāfija, Apsītis, Gotholds, 1889-1979

Anotācija: No kreisās puses otrajā rindā 7.sēž strēlnieks Gotholds Apsītis. Dzimis Alojas draudzes Stābeģu muižas mežsarga Štramās. Pēc kara Valmieras ormanis, Alojas ciema dravnieks. Miris Valmierā Oktobra ielā 11 (tagad Brīvības iela). Apglabāts Kocēnu kapsētā.
Fragments no 6.Tukuma pulka strēlnieka Gotholda Apsīša dienasgrāmatas par Petrogradas periodu no 1917.gada novembra līdz 1918.g.10.martam. - "Petrogrādē. 28 novembri. Pagājušo sestdienas vakaru šeit nobraucam pie stacijas. Pēc tam nācām caur pilsētu ar mūziku. Ak ka gan tikam apbrīnoti no publikas. Dažs aiz ziņkārības šo to jautādams no kurienes nākat un kas mēs esot? Par mūsējiem tika dotas dažādas atbildes ka nākot no Valkas, daži atkal atteica ka no pozīcijām, no Baltijas uz Petrogradi viesos, daži gan atbildēja pareizi ka esot Latvieši, bet citi ka Japāņi citi ka Franči jeb Angli. .. Tagad pienākusi atkal jauna diena saulīte tik sārti raida savus starus pār plašo pilsētu par sniega klajumiem. Bet ko gan nesīs šī jaunā diena? Varbūt šeit atkal plūdis brāļu asinis atskanēs ciešanas un vaidi? Visi esam gatavi un gaidām, kas notiks. Jo šodien pirmo reizi sanāks "Satversmes sapulce" un var gadīties, ka notiks kādas sadursmes.
Petrogradē. Англиская Набережная ул Nº 72. Pagājušo nakti notikās atkal kas sevišķs, ko nebiju ilgi piedzīvojis. Mani biedri bija aizgājuši uz vienu uzlauzto vīna pagrabu. Šeit bieži vien tiek uzlauzts pagrabs pēc pagraba. Pēc kādas stundas ieradās ar vairākām pudelēm. Viņi stāsta, ka tur esot vīns par miljonu rubļiem. Iekš pagraba izlaistā vīnā varot noslīkt. Tā attaisījām dažas pudeles noprovēju - ļoti salds un patīkams ieņemt un domāju tas neko ļaunu nedarīs. Pēc tam ieradās vēl citi biedri, kuri jau bija švunkā uzspiezdami lai tik dzerot. Smējos par citu ņirgāšanos un pa reizam iemetu. Bet pēc brītiņa jutos, ka ar mani ar vairs nav labais. Likos uz guļu, bet vai cik šausmīgi, visa pasaule griežas riņķī, Nodomāju nu gan slikti darīts, bet nu jau par vēlu. Bet vēl nekrietnāki bija, kad sāka nākt atpakaļ. Pagāja šī riebīgā nakts, no rīta uzcēlos vēl galva dulla un kājas streipuļo. Nomazgājos aukstā ūdenī, tad gāju uz tramvaju - aizbraucu pēc siļķēm ko dūšu uzlabot. Vēl dažs piedāvāja lai iedzerot bet atteicos, jo tagad šis dzēriens izliekas riebīgs un zinu par ko viņš cilvēku pataisa.
Petrogradē. Ziemas pili. 8 decembri. Vis apkārt plaša pils, vis diezgan klusu, tikai vējš žēli gaudo skursteņos, kas izliekas it kā žēlas vaimanas. Mums krauļu telpas apgaismo elektrības laipiņas. Sēdam pie kamīna krāsns virs kura lielais spogulis, atgāzušies mīkstos krēslos. Šeit vēl krāsnis ierīkotas pēc vecvecā parauga, tikai priekšā izgreznota no marmora akmeņiem. Skatos ugunī un grimstu domās. Šeit agrāk valdīja līksmība plūda vīns. Nebēdādami nemaz par to ka tūkstoši un tūkstošiem plūst asinis un mirst uz kaujas lauka un atkal tūkstoši lej asaras un cieš badu. Bet tagad šeit ar ir gājuse vētra pāri, Grezna pils no iekšas pa daļai izpostīta un biezie mūri no ārpuses ar flinšu lodēm izurbti.
Ziemassvētku priekšvakarā Pēterpilī. 24 decembri. Mūsu telpas apgaismo elektrības lampiņa. Vis apkārt valda patīkams siltums, daži no biedriem lasa avīzes, citi atkal nogrimuši kāršu spēlē. Visu dienu bija negais sniegu putenis, tramvaji visi apstājās. Tumsai metoties izgāju uz ielas, ielas pilnas ļaudīm no kuriem daudzi nes svētku eglīti, daži jautri tērzē un smejas, bet pa lielākai daļai redz tik skumjas sejās, Trūkst mīļās mājas, trūkst vecākiem dēli masām brāļi. Un cik daudz varbūt šeit lielā pilsētā sagaida svētkus, kam nav maizes gabaliņš un jācieš bads. --- Nakts diezgan tumša debess apmākusies, bet zinu ka aiz šiem tumšiem mākoņiem ir spožas zvaigznes. Šīs zvaigznes mūsu, mūsu cerība uz labāku nākotni. Zudis tumšie mākoņi atspīdēs mums spožas zvaigznes, lēks spoža saule. Lai gan imperiālisti vēl slāpst pēc asinīm, diezgan mūs mocījis šis briesmīgais pūķis - "karš". Lai drīzi mums atskanētu miera sauciens lai sāktu dzīt dziļi sistās rētas, pēc šiem ilgiem šausmīgiem gadiem ...... Pagājis atkal viens gads kur atceros pagājušos Ziemassvētkus šausmīgas kaujas, un kāda starpība ir starp šiem diviem svētkiem! Neskan vairs tagad svētku vakara nāvīgie dzelžu milzeņi, tie tagad ir apklusuši. Jaunajiem zvaniem dimdot mēs svinēsim šos svētkus un garā būsim pie tiem biedru kapiem kas garajā, smagajā asins naktī ir aprakti. Tīreļu purvos vai Ķekavas smilšainos kalnos uz Daugavas krastiem. Mūžīga piemiņa šiem dzīves nožņaugtajiem mūsu brāļiem! Viņus pieminot mūsu naids un spēki divkārt aug. Šis naids ka nemiers lai atskan līdz ar pārējo zvanu skaņām par visu pasauli.
27 dec. Petrograde. Krauli pie telefonu stacijas Vis apkārt nakts tumsa, mirdz baltais sniegs uz ielām un bargais aukstums. Bet mēs nevaram mierīgi atpūsties, nevaram būt pie saviem mīļajiem. Ka citkārt mums jāstāv sargposteņos un jābūt modrīgiem lai nezaudētu to, par ko tik daudz asinis ir lietas, par ko karstas cīņas ir izcīnītas. Trīs ziemas svētki ir pagājuši tumsas, mitras zemes būdas un tagad vēl ceturtie iet jau uz beigām. Tomēr tagad vairs nedūc lielgabali, vairs nešņāc šrapneļi, kā toreiz, kad par mūsu galvām krita nāve un iznīcība nesošas tērauda šķērpeles. To reiz par visu Latviju šalca nāves un nemiera briesmas. Toreiz viņas strēlnieki, par biedru līķiem kāpdami, devās pretī nāvei bez mērķa, bez savu uzdevuma apziņas. Toreiz - svētku dienā - nāve laupīja tūkstošiem jaunu dzīvību, atņemdami daudziem, tik daudziem viņu vienīgo prieku un atbalstu. Tagad kad, miers šķiet jau lido par nāves lejām, mēs ceram, ka apklusīs sāpes un vaidi, izbeigsies ciešanas, kuras plosīja, ārdīja jaunos zaļoksnējos stāvus. Miera diena ir iezvanīta - tas stiprina, pilda ar jaunam cerībām nogurušos cīnītājus, pacel tos pāri ikdienai - varbūt, tomēr vēl daudz pārbaudījumu stāv priekšā, bet mēs zinām, ka šī diena nāks, viņai jānāk.
Pēterpilī 31. decembrī. Pienācis atkal vecgada vakars. Iedomājoties pagājušo gadu smagas nopūtas laužas iz krūts. Ak cik nav ciets cik nav pārdzīvots, šo pagājušo gadu. Šis pagājušais gads ir līdzinājams tumšai naktīm. --- Ārā valda bargais sals, koki zarus noliekusi no sarmas un sniega. Pie debess spīd spožas zvaigznītes, Šis zvaigznes mūsu cerība uz labāku nākotni. Lai gan vēl plosās sals, bet zinu ka pēc ziemas nāks vasara, ka pēc šī šausmīga kara miers. --- Pa nakti aizgāju pie pazīstamiem, kur sagaidīju jauno gadu. Stundenis rādīja divpadsmit, kā no baznīcas torņiem atskanēja pulksteņu skaņas, kas pasludināja ka pienācis gaidītais jaunais gads. Sākam liet laimes un cits citam laimes vēlēt. Ta saņēmām atkal šo jauno gadu cits citam laimes vēlēdams. Bet ko gan viņš mums katram liks piedzīvot? Cerēšu, ka šis būs tas laimīgais gads, ka šinī gadā beigsim šausmīgu karu un nokārtot un uzbūvēt jaunu iesākto valsts ēku. Lai šis gads neprasītu vairs asinis un upurus, lai šis gads būtu priecīgs un laimīgs. Lai uzplauktu brīvas dziesmas Latvijas kalnos un lejās. Lai Daugavas māmuļa noskalotu tautas brāļu asinis no saviem krastiem un mīlīgi varētu atkal glausties pie Latvijas krūts un vērīgi caur klintīm lauzdamies, tautiešus cerībā modinādams. 1918. g. Pēterpilī graf Черновъ pilī 16 feb. (3) Vakar pēc pusdienas braucam uz Somijas staciju pēc vienu kritušā biedra, kurš bija kritis kauja ar baltiem gvardiem Somija. Ak žēl šis mūsu biedris, kas tik daudzas karstas cīņas cauri gājis, kas tik daudz cietis aukstumu un badu. Un neilgi kamēr pārnāca pie mums Latviešu polka, un neilgi atlika kamēr viņu gadi tik atlaisti mājas. Bet liktens bija tik nežēlīgs, nebija lēmis sagaidīt to dienu kad tiktu svabads. Vēl Tev gribējās dzīvot, vēl tev darba bija daudz, vēl Tu gribēji sagaidīt ziedoni un redzēt, kā puķītes uzzied un vīst, vēl gribēji cīnīties mīlēt un nīst, vēl Tu gribēji dzimteni-māmuļu sveikt un iesākto darbu kā pienākas veikt, beigt. Te nejauši cerības uguntiņa dzisa, bija salauztam jāaziet projām no visa, ko dzīvojot mīlējis, prātojis, jutis. Uz mūžu tas paglabāts lūzušās krūtīs. Peterpilī (11) 26 februarī. Kādas dienas atpakaļ braucu pavadīt kritušo biedru uz Valku. Bet tik ko ar lielam pūlēm tiku līdz Valkai, kā dabūju zināt ka Valmiera ieņemta no vāciešiem. Domāju gan vēl līdz mājam nobraukt, bet nebija vairs iespējams. Tā cits nekas neatlika jo beidzamie vilcieni atstāj Valku, bija jāatstāj kritušais biedrs iekš vagoni un ar grūtu sirdi jābrauc atpakaļ. Tā pēc trīs dienam grūta brauciena tik varēju tikt. Petrograde. ... Ak cik žēl, kā sirds sāp. Vis ak vis tagad ir zaudēts! Nav vairs dzimtenes nav mīlas mājas, no visa tagad esmu šķirts. Gaidīju ar ilgām to dienu, kad tikšu atlaists no dienesta? Kad varēšu dzimteni, māmuļu sveikt. Un bija pienācis ka tik dažas dienas vēl tik atlika kad tiktu svabads. Bet likten, kam biji tik nežēlīgs! Kam laupīji man visas manas cerības --- ilgas. --- Ak mūsu mazā Latvju tautiņa. Mēs visu ak visu esam ziedojuši šim šausmīgam karam, cik no mūsu brašiem staltākiem tautas dēliem maz ziedojuši savu dzīvību un mazums kas mēs vēl atlikuši. Bet tomēr mēs beidzot visu visu zaudējam, savu beidzamo zemes stūrīti, Mums jāizklīst plašā Krievijā. Tur palika mūsu dzimtenes kalni, dzimtenes strauti, vis, vis zudis un izpostīts, kur tagad vaimanas un asaras plūst. ------------ Petrogradē. 10 martā. Gribu atkal atzīmēt dažas rindiņas. Tagad bija pienācis tas laiks kad varēju tikt atlaists no dienesta. Domāju saņemt no pulka papīrus un ceļa naudu un tad iestāties dzelzceļu apsargāšanas nodaļā, kur dabūtu 900 rubļus mēnesī, Bet atkal jaunas klizmas! Štābs kas mums pieņēma, aizbraucis uz Maskavu un mums liek gaidīt kādas 5. dienas kamēr būšot dabūt no turienes paziņojumu. Bet ceļas jautājiens - no kā lai to laiku uztiktu jo no polku jau bijām izslēgti, palikām drīz bezizejas stāvoklī. Šodien no rīta sarunājam vairāki biedri braukt uz Omsku uz kurieni mums bija izdoti papīri, bet atkal vēlāk pārdomājām tik tālu celu braukt, bez kā kas priekšā būtu zināms ir diezgan šaubīgi. Ta cits nekas neatlika ka pieteikties polkā no jauna un pagaidīt kas notiks, varbūt ka drīz noslēgs mieru un bus iespējams atgriezties dzimtenē. Tad bus atkal darbs un maize, nebūs vairs jācieš trūkums un bads.".

Objekta tips: Fotogrāfija

Datu nesējs: Fotopapīrs

Atslēgvārdi: Pievienot atslēgvārdu

Apjoma informācija: 1 fotogrāfija

Oriģināla glabātājs, partneris: Latvijas Kara muzejs

Partnera apzinātājs: Latvijas Nacionālā bibliotēka