Vieta: Alojas pagasts

Priekšmeti: Fotogrāfijas, Latvija, Lauku mājas, Vīrieši, Sievietes, Zemnieku saimniecības, Aitas, Govis, Apsīšu dzimta, Alojas pagasts (Alojas novads, Latvija), Dabas fotogrāfija

Anotācija: ARAKSTES APSĪŠU dzimta Rūjienas un Alojas draudzēs. Pirmie Arakstes Apsīšu dzimtas pārstāvji iebraukuši Alojas draudzē jau 1932.gada jūlijā Rozēnu muižā KalneTautsche mājās no Rūjienas draudzes Arakstes p-muižas Korwes mājām. Tad Jānis Apsītis Josta d. (John Apsit Johsts) – 23 g. vecs. (raduraksti-lv Dvēseļu revīzijas Arakstes privātmuiža 1782-1857)-109/214. Šīs dzimtas zara turpinājumā pazīstamākais pārstāvis – pulkvedis Augusts Apsītis- Apse (1895.-1947.). Tad uz Alojas draudzes Stābeģu privātmuižu 1880.g. 15.janvārī no Rūjienas draudzes Arakstes p-muižas Vīķiem iebraukuši - mežsargs Viļums Apsītis 33.g., sieva Liene (Auniņš) 30, dēls Jānis 4g., mežsarga tēvs – senjors-mežsargs Gusts 60 g. un viņa sieva Babbe 55g. Mežsarga ģimenē piedzimuši septiņi dēli – Rihards (1874.-1877.), Jānis (1876.-1958.)-mežsargs-Štramu lauku saimniecības mantinieks, Indriķis (1882.-1888.), Eduards (1885.-1885.), Ādams (1887.-1919.), Gotholds (1889.-1979.) Fricis (1892.-1921), un meita Berta (1880.-1940.). Un 1882.g. 1.martā no Rūjienas draudzes Arakstes muižas Vīķiem atbrauc mežsarga Viļuma brālis mežsargs Tenis Apsīts (Tenne Aps) dzimis 1850.g. ar sievu Ievu (Busulis) dzimusi 1861.g. un dēlu Rikkardu dzimis 1879.g. Savukārt Tenim piedzimst septiņas meitas – Estere (1882.), Kristīne (1888.), Olga (1891.-1891.), Lidija (1892.), Paulīne (1895.-1901.), Alma (1900.), Marta (1903.) un divi dēli – Rihards (1879.) un Jānis (1887.-1887.) Pēc 1900.gada no Stābeģu p-muižas pārbrauc uz Alojas draudzes Puikules p-muižu. Alojas draudzes Stābeģu p-muižas mežsarga mājas Štramas celtniecība, domājams, ir sākusies ap 1880.gadu, kad mežsargu Apsīšu dzimta iebrauca Stābeģu p-muižā. Pirmo reizi Štramas māja ir minēta Alojas draudzes baznīcas grāmatā 1881.gada nogalē (13/40) ar nosaukumu Tromm. Jau nākošais ieraksts 1882. gadā (13/47) mājas nosaukum mainījies uz Stramma. Mežsarga Jāņa Apsīša jaunākā brāļa Gotholda dēla Ulda Apsīša versija, ka Štramu mājas nosaukums cēlies no Stābeģu muižas mežsargu dzimtas uzvārda. ***Alojas draudzes baznīcas grāmatā - Stābeģu muižā 1859. gada aprīlī tēvam Hansam Tromm un sievai Trīnei Krastin dzimis dēls Indriķis (9/39). Un no 1863. gada jau Krogzemjos, dzimusi meita Anna (22/42). Tātad, mājas nosaukums tiešām cēlies no Stābeģu muižas (mežkunga?), mežsarga Hansa Tromma uzvārda. ŠTRAMĀS dzīvojuši Krišjāņi, Timermaņi un Blūmi. Iespējams, Stābeģu muižas meža strādnieku ģimenes. Vēlāk mājas nosaukums “ŠTRAMI” visbeidzot - ŠTRAMAS. Mežsargs Viļums Apsītis ar ģimeni no Jaunbriedēm mājām pārnāk uz mežsarga ŠTRAMĀM 1884.gadā, bet mājas celtniecība pabeigta 1887.gadā. Lauku saimniecības Štramas zirgu staļļa ziemeļu puses piebūve – cūku novietne ar betonēto grīdu un vircas krātuvi un dzīvojamās mājas austrumu puses ieejas piebūve pabeigta 1939.gadā. Dokumenta pārraksts- Apliecinājums. Mēs,: 1) Andrejs Ramanis un 2) Jānis Leinesārs, abi dzivojuši Alojas pagastā, kā likumīgi Latvijas pilsoņi pēc iepazīšanās ar Sodu likuma 444/1 panta saturu, varam noteikti pēc labākās sirdsapziņas apliecināt, ka Jānis Viļuma dēls Apsītis Alojas pagasta esošās Štramas mājas uz ilgtiesībam ieguvējs pats ar saviem līdzekļiem un darba spēku ir uzcēlis uzminētās mājas zemes visas atrodošās saimniecības ēkas, kā arī pacēlis minētās mājas zemes kultūru attiecīgi kultivējot minētās mājas zemi. Šis apliecinājums parakstīts pēc tā nolasīšanas. Paraksti: Jānis Leinesārs un Andrejs Ramanis. Alojā 15.maijā 1930.g. Nr.903. Pagasta valdes priekšsēdētājs Gūtmanis. Darbvedis Krūmiņš. Alojas dravnieka Gotholda Apsīša (1889.-1979.) dēla Ulda Apsīša (1927.-2011.) atmiņas par tēva un tēva brāļa Alojas mežsarga Jāņa Apsīša (1876.-1958.) lauku saimniecību ŠTRAMAS-pirmskara periodā no 1930-tiem līdz 1944.g. rudenim. Augkopība. Sēti rudzi, ziemas un vasaras kvieši, mieži, bet lopbarībai auzas un zirņauzu mistrs. Kartupeļi audzēti nelielā platībā tikai pašu pārtikai un lopbarībai, un sakarā ar augsto gruntsūdens līmeni tikai augstākajās vietās. Rudzi sēti melnajā papuvē, kur pirms aršanas tīrīti grāvji un nolasīti laukakmeņi. Kūtsmēsli parasti uzvesti pirms Jāņiem un nekavējoši iearti. Līdz sēšanai papuve apstrādāta, lai tur neieviestos nezāles. Augsnes apstrāde veikta ar divzirgu 9 zaru atsperu kultivatoru, kā arī ar dzelzs tapu ecēšām. Aršana notika ar divzirgu vienlemeša arklu. Pēc rudzu iesēšanas lauks ar spīļarklu izvagots ap 1,5 m platās joslās, lai vagās sakrātos liekais ūdens un rudenī sējumi neizslīktu. Zemākajā vietā izarta un ar lāpstu padziļināta vaga, pa kuru ūdens novadīts grāvjos. Rudzi pļauti ar vienroku izkapti, vai arī no kaimiņiem sarunāja labības pļaujmašīnu. Rudzus sasēja kūlīšos, saslēja statiņos un no virspuses nosedza ar cepurīti, ko izveidoja no tiem pašiem kūlīšiem. Līdzīgi novākti arī kvieši. Arī auzas pļautas tā pat, tikai pēc sasiešanas „aitiņās” tās uzstādīja stāvus, lai apžūst, bet pēc tam sakrāva zārdos (stumburos) ar vārpām uz iekšpusi. Pēc rudzu un kviešu apžūšanas tos saveda blakus rijai uzceltā labības šķūnī, cenšoties ātrāk nokult, lai atbrīvotu vietu vasarājiem. Kulšana notika ar kuļmašīnu Imanta, ko darbināja pašgājēja lokomobile, un kas bija Stakenbergu mašīnu koplietošanas īpašums. Sabiedrība algoja mašīnistu un tā palīgu. Ilggadīgs sabiedrības mašīnists bija Artūrs Maldavs. Izkulto graudu uzskaiti veica pēc maisiem. Katrs saimnieks, lai iznāktu lētāk, centās maisus šūt lielākus. Tā radās tie trīspūru maisi (ap 150 kg). Salmus sakrāva turpat pie šķūņa kaudzēs, graudus sabēra klēts apcirkņos, bet pelavas – kūts augšā. Kulšana notika talku veidā. Kurās mājās notika kulšana, uz turieni tika sūtīti strādnieki. Kad rudzi un ziemas kvieši bija nokulti, šķūni saveda vasarājus – vasaras kviešus, miežus, auzas, jo tos varēja kult arī vēlāk rudenī. Linus sēja nelielā platībā apmēram 1 pūrvietu (0,37 ha). Pēc iespējas sēja laukos, kur bija iespējami mazāk nezāļu. Zemi sastrādāja pavasarī un gaidīja, lai tā iesilst, tikai tad sēja. Ja līdz Jāņiem lini bija izauguši pudeles garumā, saimnieks droši varēja iedzert, jo bija drošs, ka rudenī būs peļņa. Kad lini bija noziedējuši un pogaļas palikušas brūnas, linus ar rokām noplūca, sasēja saujās un noveda pie zārda. Pogaļas vispirms atcirta ar kokā iestiprinātu vecu izkapti , tad atrāva ar no veca zāģa izgatavotiem ķemmveida zariem. Pogaļas sakrāva zārdā. Tas bija uzticēts pieredzējušam vīram, jo bija liela māka tās sakraut, lai nesapelētu. Zārds tika izgatavots no speciāli ziemā sagatavotiem un nomizotiem stumburiem, kas darināti no egļu galotnēm. Nosukātās linu saujas sakrāva vezumā un aizveda uz mārku. Lai saujas nepeldētu pa virsu, tās nosedza ar dēļiem un noslogoja ar akmeņiem. Mērcēšanas ilgums bija atkarīgs no ūdens temperatūras. Lini bija izmirkuši, ja paberžot pirkstos, šķiedra atdalījās. Tad, iebrienot mārkā, linus ar dakšām izmeta malā, sakrāva ratos un aizveda uz pļavu, kur izsvaidīja. Saujas izpleta vēdekļveidīgi, lai varētu uzstādīt stāvus. Pēc zināma laika saujas apgrieza otrādi, lai arī apakšpuse izžūtu. Pēc tam sausā dienā tās sakrāva gubiņās, lai pilnībā izžūst, tad ieveda rijas pajumtē. Linsēklas no zārdiem izkūla ar kuļmašīnu reizē ar vasarājiem. Pēc ražas novākšanas un zemes uzaršanas sākās linu apstrāde. Vispirms linus novietoja rijā uz ārdiem, kas bija izveidoti no apmēram 15 cm resniem kokiem, kas balstījās uz divām resnām sijām. Ārdi atradās apmēram 1,5 m no griestiem. Saujas novietoja stāvus, lai tās labāk izžūtu. Rijas krāsns bija telpas vienā stūrī nelielā padziļinājumā. Siltais gaiss no krāsns izplūda reizē ar dūmiem. Kad gāja piemest malku, atvēra skursteņa aizbīdni, lai dūmi varētu izplūst laukā. Skurstenis bija novietots virs ieejas durvīm, lai, neieejot telpā, dūmus varētu izlaist. Izžāvētos linu saujas pa logu padeva šķūni, kur bija novietota linu maļamā mašīna. Tā sastāvēja no koka rāmja, kurā bija ievietoti ruļļi ar metāla izciļņiem. Starp tiem salauzīja linu saujas. Mašīnu darbināja ar roku spēku – ar līksti, kas bija savienota ar zobratiem, kuri darbināja ruļļus. Vairāk kārt izlaižot linu saujas turp un atpakaļ, linu stiebriņi tika salauzti un šķiedra atbrīvota. Izmaltās linu saujas sasēja boķos. Pabeidzot visus āra darbus, notika linu kulstīšana, lai šķiedru atbrīvotu no spaļiem. To izdarīja ar brauktavu vai linu kulstāmo ratu. Izkulstītos linus sasēja boķos un nodeva uzpirkšanas punktā. Linus vērpšanai savām vajadzībām sukāja ar speciāliem susekļiem – dēlī iestiprinātiem adatveida zariem. Pie sukāšanas atdalījās pakulas, ko arī izmantoja vērpšanai un aušanai nekvalitatīviem audumiem. Lopkopība Saimniecībā turēja 5 govis un vaislas bulli, divus darba zirgus un vienu jaunzirgu. Pienu katru rītu nogādāja vietējā Krogzemju krejotavā. Tur pienam noteica tauku %, pienu separēja un atpakaļ izsniedza vājpienu. Krējumu katru dienu uz pienotavu Alojā veda pēc kārtas piena piegādātāji. Tie, kas sviestu nekūla mājās, varēja pasūtīt no Alojas pienotavas. Par kg sviesta bija jānodod 25 l piena un jāpiemaksā daži santīmi par pārstrādi. Tādā pašā veidā varēja pasūtīt sieru un krējumu. Pasūtītos produktus krējuma vedējs no Alojas atveda uz Krogzemju krejotavu, kur tos varēja saņemt. Cūkas, aitas un mājputnus audzēja tikai savām vajadzībām. Aitas audzēja gaļai un vilnai. Govīm izēdināja sienu, salmus, saknes, miltus un sautētas pelavas, Zirgiem parasti izēdināja āboliņu, to sasmalcinot ar roku darbināmu ekselmašīnu, kas āboliņu sagrieza 5 -7 cm garos gabalos. Zirgiem deva arī auzas, dzeramam ūdenim piejauca miltus.Miltus mala vietējās Krogzemju dzirnavās, turpat izgatavoja arī putraimus. Rupjmaizi, baltmaizi un karašu cepa mājās. Ulda Apsīša atzīmētie - Īģes upes Krogzemnieku ūdensdzirnavu apkārtnes apvidus nosaukumi. ***Čigānu nora (57.84428276578457,24.884934425354004) atradusies Īģes upes līcī pie Jaunlauru mājām. Tur savulaik atradusies čigānu apmetne. ***Sarkanā vecupe. (57.851054335966765,24.884333610534668) Vecjurķinu mājas pļavās gar meža malu bijušas vairākas vecupes.Vienu, kas savienoja ar Īģes upi, saukusies par Sarkano vecupi, jo purva rāva tās ūdeni iekrāsojusi iesarkanu.(ūdenī bijis augsts dzelzs saturs.) ***Garā pļaviņa. No Jaunlauru mājas, šķērsojot Alojas-Skaņkalnes pagastu robežu Ķiļļu mežsarga apgaitā bijuši šauri pļavas gabali, pa kuriem no Jaunlauriem varēja aiziet līdz Ķiļlu mežsarga mājai. To sauca par Garo pļaviņu. [Ķiļļu mājās dzīvoja Skaņkalnes mežsargs Jānis Rozenbergs Kārļa dēls (1877-1960)]. ***Dāva doms (dziļums). (57.844174273269395,24.88404393196106) No Kalnjurķinu mājas Vecjurķinu mājas virzienā Īges upes līkumā bijis doms (dziļums). Nostāsts, ka šeit kādreiz noslīcis puisis Dāvis. ***Dzērves purvs. (57.867274375153215,24.868334233760834) Purvs starp Vecjuķinu un Krākavu mājām. Purvā bijušas t.s. dzelves – aizauguša ezera paliekas. Ta kā dzelves atradušās augstāk par Spaļupītes līmeni, Vīķu ūdensdzirnavu melderis, kura dzirnavas saņēmušas ūdeni no Spaļupītes, sausā vasarā bija izracis kanālu no dzelvēm uz Spaļupīti, lai papildinātu ar ūdeni. ***Jaunjurķinu dižakmens. 57.84937440874834,24.865244328975677 Atradās Jaunjurķinu mājas saimniecības teritorijā. Netālu no Aloja-Krogzemnieki-Vīķi ceļa. Tiek minēts kā lielākais akmens Vidzemē. Daudz lielāks par šo akmeni ir bijis Īģes upes krastā aiz Krogzemnieku tilta kreisajā pusē - Krogzemnieku dzirnavu saimniecības teritorijā. Šo akmeni saskaldīja un izmantoja 1924.gada pavasara plūdos izgāztajā dzirnavu aizsprosta atjaunošanai un Krogzemnieku ūdensdzirnavu īpašnieka Mārča Priedes ģimenes kapa pieminekļa izveidei Alojas kapsētā. Ir saglabājušās šī akmens fotogrāfijas un publikācijas periodikā “Nedēļa” Nr.28 Milzu akmens pie Krogzemju dzirnavām. (ar fotogrāfiju.)(10.07.1925.). Padomju laikā akmeņkaļi braukuši apkārt meklēdami tēlniecībai derīgus akmeņus. Vienu tādu atraduši mežā strauta malā uz Alojas un Skaņkalnes pagastu robežas. Akmens bijis apmēram 3,5 metrus garš un 2 metrus plats (atskaldītā gabala izmēri). Tēlnieks Jānis Zariņš (dzimis 1913. Rūjienā -2000.) no tā izveidojis pieminekli pilsoņu kara sarkanajam vadonim Jānim Fabriciusam, kas uzstādīts Ventspilī. ***Cūku līcis. (57.83566658619203,24.88527774810791) Kādreiz šeit ganījušās cūkas. Tā saucies Īģes upes līcis (uz rietumiem) no Krogzemnieku tilta. Vēlāk reizēm šeit rīkotas zaļumballes. Līča labajā stūrī izvietojušies muzikanti, kreisajā – bufete. Laukuma vidus atstāts dejotājiem, bet apkārt tam novietoti soli. Balles ievilkušās vēlu naktī, līdz muzikanti apguruši un beiguši spēlēt. ***Mežsarga Štramas māja > (57.83550666412738,24.8750102519989) Mežsargu Apsīšu dzimta - Mežsargs Gusts Apsītis Ījaba dēls - dzimis 1820.g. 12. maijā Rūjienas draudzes Arakstes muižas mežsarga mājas Korwe - miris 1896.g. 5.septembrī Alojas draudzes Stābeģu muižas mežsarga Štramās. Apglabāts 76 g. vecumā Alojas kapsētā. Mežsargs Viļums Apsītis Gusta dēls - dzimis 1847.g. 15.septembrī Rūjienas draudzes Arakstes p-muižas Vīķos - miris 1927.g. 27.septembrī Alojas draudzes Stābeģu muižas mežsarga Štramās. Apglabāts 80 g. vecumā Alojas kapsēta. Mežsargs Tenis Apsītis Gusta dēls - dzimis 1850.g. 13.oktobrī Rūjienas draudzes Arakstes p-muižas Vīķos Pēc 1900.gada no Stābeģu privātmuižas pārbraucis uz Puikules privātmuižu. Iespējams - apglabāts Alojas kapsētā. Mežsargs Jānis Apsītis Viļuma dēls dzimis 1876.g. 23.decembrī Rūjienas draudzes Rūjienas Lielās muižas Bērziņos – miris 1958.g. 27.aprīlī Alojas mežsarga Štramās. Apglabāts Alojas kapsētā 81 g. vecumā Apsīšu dzimtas nodalījumā. Mežsarga Jāņa Apsīša brāļa Alojas ciema dravnieka Gotholda dēls - Uldis Apsītis Gotholda dēls neilgi strādājis par mežsargu Alojas ciemā - dzimis 1927.g. 14.februārī Valmierā, Rīgas ielā 52 Advokāta Gaiļa mājā – miris 2011.g. 16.oktobrī Kocēnu novada Vaidavas pagasta Kaulēnos. Apglabāts 84 g. vecumā Rubenes kapsētā.

Objekta tips: Fotogrāfija

Datu nesējs: Fotopapīrs

Atslēgvārdi: Pievienot atslēgvārdu

Apjoma informācija: 1 fotogrāfija

Oriģināla glabātājs, partneris: Valdis Apsītis

Partnera apzinātājs: Latvijas Nacionālā bibliotēka