Vieta: Rīga

Priekšmeti: Fotogrāfijas, Latvija, Zemdega, Kārlis, 1894-1963, Kapu pieminekļi, Rīga (Latvija), Tēlnieki, Rūpnieki, Lielie kapi (Rīga, Latvija), Apavu rūpniecība, Grasis, Augusts, 1872-1931

Anotācija: Augusta Graša (Grass) (1872-1931) ģimenes kapa piemineklis Rīgas Lielajos kapos. Skulptors Kārlis Zemdega (1894-1963).
Uz pieminekļa uzraksts: "Augusts Grass 1872.15.VIII - 1931.21.I Jānis-Haralds Grasis 1921.31.I - 1936.10.IX Lilija Grasis-Klinklāvs dzim. Klieders 1886.1.V - 1979.3.III Jānis Valdemārs Klinklāvs 1897.8.VI - 1967.13.IV"
Liesma, Nr.11 (01.11.1990.) "VENUS" RAŽOTS LATVIJĀ. Cik Latvijā ir dižkoku, tas mūsu tautai ir apmēram zināms. Bet cik ir to seno latviešu dzimtu, kuru saknes nāk gandrīz vai no viduslaikiem, cik ir to censoņu, kuri, cēlušies no vienkāršās tautas, no t. s. apspiestajiem un izkalpinātajiem, karu, revolūciju un bēgļu gaitu mētāti, ar savu uzņēmību un centību ir tikuši dzīvē uz augšu! Tādu, kuri no vienkāršas pažobeļu amatniecības ir sākuši un izveidojuši kādreizējās neatkarīgās Latvijas rūpniecību un lauksaimniecību! Ja te minam vēsturi un tautai jau zināmos kādreizējās Latvijas ekonomiskās un kulturālās pārticības pīlārus Ķuzi, Benjamiņu un Rozi, tad starp viņiem jāierindo arī viens no Latvijas apavu rūpniecības pamatlicējiem Augusts Grasis, kurš radīja fabriku «Venus». Augusta vectēva aizaizvectēvs Tenis (6 paaudzes iepriekš) dzimis 1650. gadā, bijis saimnieks «Nemgul» mājās pie Limbažiem. Uzvārda viņam tāpat kā pārējiem latvju zemniekiem nebija. Tāpat bez uzvārda uzauga Teņa dēls Toms, Toma dēls Jukums un viņa dēls Pēčs, kurš kļuva saimnieks «Kar ne» mājās. Pēča dēls Andrejs bija pirmais Augusta priekštecis ar uzvārdu. Kāpēc muižkungs Andrejam 1818. gadā piešķīra vāciski skanošo uzvārdu Grass, nav zināms, bet skaidrs tas, ka, sniedzoties pagātnē vismaz līdz 1650. gadam, visi viņa priekšteči bijuši latviešu zemnieki no Limbažu apkārtnes: pirmās 3 paaudzes no «Nemgul», nākošās 3 paaudzes — no «Karne» mājām. Pašreizējā jaunākā Grašu pa audze ierindojas desmitajā līmenī no vecā «Nemgul» saimnieka Teņa. 30. gados valdības iespaidā Grass pārmainījās uz uzvārdu ar citu nozīmi — Grasis. Augusta tēvs Miķelis, apprecējis Annu Ādiņu, atstāja «Karne» mājas un jaunību pavadīja Katvaru pagasta Viļķenes muižā. Anna strādāja kā pirmā modere — slaucēju pārraudze. Viņas pārziņā bija sugas govis. Kūts ar metru biezām tēsto granītakmeņu sienām, kur pat visbargākajā ziemā siltuma gana, stāv vēl tagad, tikai logu vairs nav. Miķelis strādāja kā staļļmeistars — kopa sugas zirgus. Toreizējais muižkungs Grobiņš abu darbu slavēja. Augusta māte Anna dzemdēja astoņus bērnus, divi mira bērnībā. 1872. gada 15. augustā dzimu šais Augusts Limbažos izmācījās kurpnieka amatu. Centīgo zēnu pabalstīja krusttēvs — Latvijas himnas autors Baumaņu Kārlis. Otrs dēls Jānis aizbrauca uz Tērbatu, ieguva izglītību un strādāja kā klavieru «štimmētājs» (tīrskaņotājs). Jaunākā atvase Emma (mana vecāmāte) apmēram 15 gadu vecumā iestājas Limbažu tūka cepuru fabrikā pie īpašnieka Tīla, kur veica smalkas apdares kungu hūtēm. Viņas māsas Karlīne un Kristīne bija muižas laidarmeitas un vēlāk aizprecējās uz Rīgu. 1894. gadā Augusts ar sievu vācieti Alvīni Dommeršternu pie sāniem, kurpnieka amatu rokā, pasta lāmkājās un 3 rubjiem kabatā devās uz Rīgu. Atrada darbu Rudzīša apavu veikalā Berga bazārā, kur uzstrādājās par veikalvedi. Pazīstamais nam īpašnieks Kristaps Bergs, novērojis centīgo un spējīgo jaunekli, ieteica tam doties uz Vāciju mācīties apavu modelēšanu — dizainu, kā arī piedāvāja sēklas naudu paša darbnīcas uzsākšanai. Tā Augusts ar Kristapa Berga un sievasmātes aizdoto līdzekļu palīdzību atvēra nelielu kurpnieka darbnīcu toreizējā Berga bazārā, Elizabetes ielā. Sākumā apstākļi nebija spoži. Priekštelpā darbnīca, aizmugurē neliela telpa dzīvošanai. Pusdienu pārtraukumi netika ņemti, ienākušam klientam nelika gaidīt. Bieži vien Augusts reizē gan pazoli klapējis, gan skābputru uzdzēris, maizes domnu piekozdams. Mana vecāmāte Emma atcerējās, ka uz koka rāmīšiem, ar maisa drēbi apklātiem, gulējuši un četras reizes nedēļā skābus kāpostus ēduši. No Vācijas atgriezies, Augusts pieņēma mācekļus un sāka darināt jau modernākus apavus. Viss tika darīts ar rokām, nekādas mehanizācijas vēl nebija. Drīz atvēra lielāku darbnīcu un veikalu Marijas ielā 4. Sāka ražot un tirgot glītus sieviešu un bērnu apavus, kas latviešu sabiedrībā guva piekrišanu. Veikalam plaukstot, Augusts iepirka gruntsgabalu Kurmanova ielā 10, kur drīz uzcēla divus piecstāvu īres namus un aiz tiem trīsstāvu fabrikas ēku. Tā dzima «Venus». Aplaimotais Augusts, reiz piektā stāva balkonā stāvēdams, izsau cās: «Šeit es dzīvošu divsimt gadus!» Apavu ražošana attīstījās, importējot amerikāņu un vācu mašīnas līdz ar kvalificētiem meistariem. Darbinieki tika nometināti paša celtajos īres dzīvokļos. Dārza puses korpusā, no kura pārredzama fabrika, Augusts ierīkoja mājvietu savai ģimenei. Augusta māsa, mana vecāmāte Emma, bija precējusies ar lauku puisi Juri Freidenfeldu. Viņš bija labs galdnieks un tā kļuva par «Venus» liestu gatavotāju. «Venus» kara sākumā jau nodarbināja ap 200 darbinieku. 1915. gadā nāk liela vilšanās. Visa fabrikas iekārta tiek nacionalizēta un evakuēta uz Maskavu. Grasis «Venus» telpas piedāvā Latvijas strēlnieku organizācijai, kura tur ierīko valsts uzņēmumu «Kara apavu darbnīca», un vecais īpašnieks uzņemas vadību. Virsnieki tiek nozīmēti biroja darbā un noliktavas pārvaldīšanai, karavīri aizpilda uz Maskavu un karā aizgājušo strādnieku vietas. Vēl pirms revolūcijas Augustam vēzis atņem dzīves biedri Alvīni. Blakus «Kara apavu darbnīcas» vadīšanai Augusts tiek iecelts Rīgas Baltijas Kredītbankā par direktoru. Tur liktenīgā kārtā no Jelgavas darbā atnākusi jauna palīggrāmatvede Lilija Kliedere. Direktors jauno darbinieci šad tad lutina ar konfekšu kasti un apvaicājas par viņas labklājību. Pēc kara beigām Lilija atgriežas Jelgavā, lai būtu tuvāk tēva lauku mājām, kur vajadzīga palīdzība. Augustam šad tad jābrauc uz ādu ģērētavu Jelgavā. Grāmatvede tur ir Lilija, kura apprecējusies, bet vīrs no kara neatgriežas. Nu pēkšņi Augustam ceļš uz Jelgavu jāmēro biežāk! Tā 1921. gadā Rīgā tiek rīkotas lielas kāzas. Laimīgā laulībā radās divi dēli, Jānis un Augusts 11. Tikai 1922. gadā Augusts spēja atsākt savu fabriku. Tā bija paputināta, trūka ne tikai izejvielu, bet pat logu stiklu. Ar laiku atsākās miera laika produkcijas ražošana un drīz strādāja jau ap 100 darbinieku. Lai gan tika gatavotas pat zelta un sudraba kurpītes uz augstiem papēžiem, tomēr nācās ražot arī karavīru apavus. Latvijas apgādē «Venus» stiprākā puse bija kvalitatīvi, praktiski un izturīgi apavi. Rīgā iebraukušie laucinieki sastādīja krietnu patērētāju daļu. Eglītis gādāja par modes kurpēm, bet Grasis par caurmēra patērētāja ikdienas prasībām. Par palīdzību strēlniekiem Grasis tika apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. Darbs un mājas dzīve Augustam nozīmēja visu. Viņš nelabprāt atstāja māju, pat lai ietu pie ārsta. Lilija atcerējās, kā Augusts reiz apmetis kurpnieka diegu ap sasāpējušo zobu, otru galu piesējis pie durvju kliņķa un ar galvas cirtienu zobs ārā gan! Reiz arī sašuvis pārgriezto roku. Diemžēl, liegdamies iet sanatorijā veseļoties, Augusts pats saīsināja savu mūžu. Atskatoties uz Augusta Graša sasniegumiem, kļūst skaidrs, ka viņš ir bijis finansiāli apdāvināts un progresīvi domājošs cilvēks. Lai gan ieguvis tikai draudzes skolas izglītību, īsā laikā ar nelielu sākuma kapitālu spējis uzsākt «Venus», uzcelt īres namus, izpildīt bankas direktora vietu un ieņemt vairākus sabiedriskus posteņus. Arī iepirkt līdzdalību dāņu kuģniecības sabiedrībā. Ar veikalniecisku tālredzību, teicamām vadīšanas spējām un neatlaidīgu darbu Grasis izveidoja stabilus uzņēmumus, kuri palīdzēja dibināt Latvijas saimniecisko bāzi. Ja kāds kredīts līdz Augusta pāragrai aiziešanai nebija dzēsts, tad to paveica apzinīgā un enerģiskā dzīvesbiedre. Kad 1940. gadā okupācijas vara īpašumus nacionalizēja, tie visi bija finansiāli neapgrūtināti. Augusts Grasis palīdzēja arī savas māsas Emmas meitām Elvīrai un Vallijai, 1920. gadā aicinādams viņas no bēgļu gaitām atgriezties Rīgā. Elvīra ir mana māte un Vallija — krustmāte. Vallija, pabeigusi vidusskolu, sāka strādāt «Venus»; sabiedriskā dzīvē Esplanādē rīkoja «jautrās aptiekas» un Finka pieņemšanas. Pēc divdesmitā gada Lat vijā bija daudz bāreņu un kara vētru izkaisīto grūtdieņu. Vallija organizēja ziedojumu vākšanu, pati stiepa drēbju pakas. Tie bija «Žēlsirdības biedrības» pirmsākumi. To visu ievēroja un novērtēja toreiz pirmā sabiedrības dāma Benjamiņa kundze, un ar viņas gādību Vallija tika iecelta par Latvijas Sieviešu Korpusa priekšnieci. Cītīgais darbs jāva tikt pie sava pārtikas preču un delikatešu veikaliņa Valdemāra ielas un Raiņa bulvāra stūrī. To vadīja māte Emma. Svaigākā prece vienmēr tika piegādāta jau agrā rītā. Pie viņas iepirkās no pretī esošās Ārlietu ministrijas Meierovica kungs, prezidenta Ulmaņa saimniece, sekretārs Roberts Grāvelis un citas prominentas personas. Reiz veikaliņā ienācis Finks un teicis pravietiskos vārdus, ka redzot kāvus, bet ka mēs visi palikšot savās vietās. Un vēl pie bildis, ka viņš Vallijai palikšot parādā. Tā arī iz nācis. Veikaliņā nākuši arī Finka bērni — tie, tēva slavu izmantodami, ņēmuši preces «uz krīta», kas palicis neapmaksāts, jo Vallija to nav izpaudusi. Grašu ģimenē nav bijis pieņemts sūdzēties. Tā bijis ieaudzināts vēl no tām dienām, kad klājies grūti. «Venus» dibinātājs Augusts Grasis pulkveža Kalpaka bataljona ballē 1929. gadā. «Grasis Corporation» prezidents Augusts Grasis II Kanzassitijā 1990. gadā. 1931. gada 22. janvārī avīzē parādījās paziņo jums: «Vakar pēc grūtas slimības slēdzis acis uz mūžu pazīstamais rūpnieks un namsaimnieks Augusts Grasis. Viņš bija viens no tiem latvju censoņiem, kas visu ieguvuši pašu spēkiem — neatlaidīgā, godīgā darbā, un kā tāds var noderēt paraugam arī tagadējai paaudzei.» Uzņēmumiem vajadzīga jauna vadība. Veikalnieciski apdāvinātā Lilija tomēr nespēj ieņemt Augusta vietu, it īpaši jau ne sērās par vīra aiziešanu. Apavu ražošana tiek turpināta meistara Ērgļa vadībā. «Venus» vispārējo vadību, kā arī citu īpašumu pār valdīšanu uztic finansiāli spējīgajam inženierim ķīmiķim, farmaceitam Jānim Klinklāvam. Lilija Kr. Barona ielā 24/26 atver «Apavu veikalu Grasis», kuru pati vada, katru dienu strādājot līdz pat slēgšanas stundai, un pārrauga otru apavu veikalu pašu namā Jumāras ielā 10. Šis veikals domāts vairāk laucinieku vajadzībām un gaumei. Lilija arī turpina savu aktīvo darbību labdarības un sabiedriskās organizācijās, ilggadīgi ieņemot pulkveža Brieža fonda dāmu komitejas priekšnieces vietu, darbojas Strēlnieku biedrībā. Namsaimnieku biedrībā. Kamēr vīrs vēl dzīvoja, viņa arī pildīja rīcības komitejas priekšsēdes vietu Latvijas Republikas Auto Klubā. 1936. gadā Lilijai jāpārcieš mātes lielākais zaudējums, kad akūts aklās zarnas iekaisums nonāvē dēlu Jāni. 1940. gadā, okupācijas varai ienākot, visi Grašu īpašumi tiek nacionalizēti. Baigajā aizvešanas naktī čekisti nāk arī uz Grašu māju, bet ar kāda ilggadīga darbinieka, sirds cilvēka, aso prātu un drosmi Lilija un 16 gadu vecais dēls Augusts II no izsūtīšanas tiek paglābti. Dažas dienas pirms otrreizējās okupācijas 1944. gada septembrī abi atlikušie Graši, Lilija un Augusts II, apzinoties savu sagaidāmo likteni Sibīrijā, izbēg uz Vācijas dienvidiem. Augusts II beidz Štutgartes tehnisko augstskolu ar būvinženiera grādu un 1950. gadā abi ar Liliju izceļo uz ASV. Tur nonāk arī ilggadīgais īpašumu pārvaldnieks, tuvais ģimenes draugs Jānis Klinklāvs. Tur arī kopējā darbā izveidotās draudzības un mīlestības saites starp Liliju un Jāni tiek savienotas ar mūža derību. Augustam II jau kopš agras jaunības Jānis Klinklāvs bija ieņēmis zaudētā tēva vietu ar padomiem un dzīves gudrību. Lilijai atkal jāpiedzīvo vīra aiziešana, kad Jāni Klinklāvu 1967. gadā pārsteidz sirdstrieka. Lilija nodzīvo līdz pat 93 gadu vecumam, nekad nezaudējot savu aso prātu. Līdz mūža galam bieži kavējas dēla un maz bērnu pulciņā, bet nebeidz sērot par zaudēto Lat viju un saviem aizgājušajiem tuviniekiem. Augusts II Vācijā studiju laikā iepazīst Birutu Lēģeri. Vēlāk uzzina, ka viņas tēvs bijis Liepājas ādu fabrikas «Korona» direktors. Mārtiņš Lēgers un Augusts Grasis ilggadīgi uzturēja tuvas veikalnieciskas attiecības, tomēr bērni nekad nebija tikušies. Liktenīgā Bavārijas pilsētiņa viņus sasaista ar mūža saitēm un rada 3 bērnus un pulciņu mazbērnu. Augusts II pēc sakaru aparatūras ražošanā nostrādātiem 15 gadiem nodibina savu torņu ražošanas fabriku un uzstādīšanu mikroviļņu pārraidei telefonu sistēmām. Viņa firma «Grasis Corporation» kļūst par vadošo šai nozarē ASV mērogā, un tās torņi uzstādīti arī Eiropā, Dienvidamerikā, Kanādā, Austrālijā, Āfrikā un arābu zemēs. Augusta Graša II biogrāfija publicēta atzītu, panākumiem bagātu personu sakopojumos «Who's who in the world» un «Who's who in finance and industrv». Augusts III, tāpat kā tēvs, izstudē būvinženieru zinātni un papildus iegūst maģistra grādu biznesā. Torņu būvēšanu viņš nomaina pret jaunāku tehnoloģiju un ražo kompjūteru programmas «Drafiz» projektēšanai un zīmēšanai, šīs programmas sev tirgu guvušas arī ārpus ASV robežām: daudzās Eiropas zemēs, Japānā, atrodamas arī Latvijā. Rīgā, vandālisma aktu ārdītajos Lielajos kapos, stāv piemineklis: Kārļa Zemdegas statuja, gaiši pelēkā granītā tērpts jauneklis, it kā gatavs pie celties. Apņēmības, cerību pilns skatiens, lai gan, pēc grieķu teikas, saules dieviete ar saviem stariem, greizsirdībā uz staltā jaunekļa māti, cenšas to nonāvēt, šis teikas jauneklis it kā atspoguļo abu tur atdusošo, Augusta un dēla Jāņa, dzīvotgribu un enerģiju. Augusta Graša izteiktā ticība, ka viņš dzīvos 200 gadus, nepiepildījās. Ātrais dilonis viņu salauza jau piecdesmit deviņu gadu vecumā. Vainīgi nebija lēģeri, kā daudziem viņa laikabiedriem, šodienas medicīna skaidri norāda, ka pāragrās nāves galvenais cēlonis ir bijusi smēķēšana. Atliek cerēt, ka viņa nelaime kalpos kā atgādinājums citiem smēķētājiem. Jācer arī, ka šis raksts noderēs latvju tautas šodienas censoņiem kā piemērs mērķtiecībai un neatlaidīgam darbam Latvijas saimniecības būvēšanā. Pašlaik Kurmanova iela ir Birznieka-Upīša iela, un «Venus» ir pārtapis par ražošanas apvienības «1. Maijs» fabriku «Pionieris». Kopš pērnā gada vasaras tur saimnieko kooperatīvs «Intertehnika». Bet Amerikā vecā saimnieka dēls Augusts II un mazdēls Augusts III ar māsām Noru, Kristīni un Māru ir cilvēki ar pieredzi ražošanas un biznesa laukā. Enerģijas un apņēmības pilni, tie ir gatavi sniegt roku Latvijas ekonomikai, atkal paceļot «Venus» produktus pasaules līmenī, kādā tie bija pirms 50 gadiem. Augusta Graša piemiņa lai ir mūžīga ne tikai monumentālajā kapa apdarē, bet arī visu mūsu dzīvajo un celt alkstošo sirdīs — zinošajos un tāpat arī tagad tikai uzzinošajos. IVARS FREIDENFELDS, Augusta Graša māsas Emmas mazdēls Daļēji dati un līdzdarbība no Augusta Graša II.

Objekta tips: Fotogrāfija

Datu nesējs: Digitāli radīts

Autors: Valdis Apsītis

Atslēgvārdi: Pievienot atslēgvārdu

Apjoma informācija: 2 digitālās fotogrāfijas

Oriģināla glabātājs, partneris: Valdis Apsītis

Partnera apzinātājs: Latvijas Nacionālā bibliotēka