Vieta: Mazsalacas pilsēta

Priekšmeti: Fotogrāfijas, Latvija, Vīrieši, Sievietes, Mazsalaca (Mazsalacas novads, Latvija), Skolotāji, Skolotājas

Anotācija: Mazsalacas valsts ģimnāzijas un pamatskolas pie Mazsalacas ģimnāzijas vadība un skolotāji 1935.g. 15.novembrī pie skolas ēkas - bijušās Valtenbeģu muižas pils. No kreisās puses sēž 3. – valsts pamatskolas pārziņa palīgs, pedagogs Pēteris Sedlenieks (1898.-1974.); 4. – valsts ģimnāzijas direktors, pedagogs Arnolds Treimanis (1872.-1961.); 5. – medmāsa, pedagoģe Anna Ciris (dzimusi Dinsberga) (1892.-1967.): 8. – fiziķis, pedagogs Atis Ciris (1884. - 1972.). No kreisās puses stāv 1. - mākslinieks, pedagogs Hermanis Trops (1903. - 1956.); 6.- Mazsalacas nacionālās skolotāju biedrības biedrs, pedagogs Otto Zupāns (1901. -1943.). *** Pēteris Sedlenieks (1877 - 1940.) - skolotājs sabiedrisks darbinieks. Pēteris Sedlenieks dzimis 1877.gada 11.jūnijā Mazsalacas draudzes, Mazsalacas pagasta Būdelēs. Par skolotāju sācis strādāt Rūjienas Ternejas pagasta Pendingas skolā no 1897.gadā. Pēc gada 1898.gada Vilzēnu pagasta skolā. Mazsalacas Līču pamatskolā no 1901. – 1907.g. Alojas pagasta Stakenbergu skolas pārzinis līdz 1921.g. Mazsalacas ģimnāzijā no 1922.-1928.g. Valsts Prezidents Alberts Kviesis Mazsalacas pilsētas pamatskolas priekšnieku Pēteri Sedlenieku apbalvo ar Triju zvaigžņu ordeni 1933.g.17.novembrī. No 1921.—1925. g. ir Mazsalacas ģimnāzijas ticības mācības un dziedāšanas skolotājs, no 1934. gada 17.septembrī ar Izglītības ministra A. Adamoviča 324. rīkojuma, Pēteris Sedlenieks iecelts par Mazsalacas valsts pamatskolas pārziņa palīgu. Salaulāts ar Irmu Sedlenieks (Blankveins) Jāņa meitu dzimušu 1881.gada 14.oktobrī Skaņkalnes pagastā. Nodarbojies ari ar zemkopību. Pēteris Sedlenieks - Latvijas Lauksaimniecības kameras loceklis, Mazsalacas pagasta 1. lauksaimniecības biedrības priekšnieks. Mazsalacas krājaizdevu kases padomes loceklis un Mazsalacas brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības valdes loceklis. Mazsalacas valsts pamatskolā nostrādājis līdz 1938.g. 18.augustam, kad pensionēts. Dzīves pēdējos gadus kopis Skaņkalnes Jēņu lauku saimniecību. Miris 1940.gada 11.novembrī 63 gadu vecumā un apglabāts Mazsalacas kapos-31-000-121 *** Arnolds Treimanis (1872.-1961.) – pedagogs, Mazsalacas valsts ģimnāzijas direktors un valsts pamatskolas pārzinis; skolas vadītājs no 1919.g. - 1938.gadam. Direktors Arnolds Treimanis, kurš 1919. gada rudenī sācis strādāt par direktoru, pirms tam strādājis Kauņas, Orlas un Smoļenskas ģimnāzijās. Beidzis Pēterburgas vēstures – filoloģijas institūtu. Viņš ierosināja Skolu biedrībai, lai tā pieprasītu valdību piešķirt skolas vajadzībām Valtenbergu muižas centru, kas notika 1924. gadā. Skolu biedrībai tika nodoti Valtenbergu muižas centrs ar nodegušo pili, saimniecības ēkām un parku. Pavisam skolas vajadzībām tika piešķirtas 37 pūrvietas aramzemes ar nosaukumu ”Priedaine”. Latvija Amerikā, Nr.22 (21.03.1962) ARNOLDU TREIMANI PIEMINOT No dzimtenes saņemta vēsts, ka tur 90 gadu vecumā miris izcils paidagogs un skolu darbinieks, bij. Mazsalacas ģimnāzijas pirmais direktors Arnolds Treimanis. Ar viņu noslēdzies kāds spožs un sekmīgs darba cēliens Mazsalacas ģimnāzijas noorganizēšanā, izveidošanā un Pašaizliedzīgā vadībā, jo direktors Treimanis ziedoja visus savus spēkus, bagāto darba pieredzi un zināšanas, lai šo lauku mācības iestādi izveidotu par vienu no labākām visā Ziemeļlatvijā. To arī pilnīgi paveica - paidagoģiskais personāls bija ar izlases kvalitāti, skolā mājoja nacionāli sadraudzīgs gars ar teicamu disciplīnu. Dir. Treimanis kā saviem audzēkņiem, tā vecākiem, sabiedrībai allaž atgādināja [ skolas pirmā izlaiduma abiturients; viņu teicamo sekmju un discipiīnas ziņā pats tos dēvēja Par X leģionu, kas arī Cēzaram bijusi labākā karaspēka vienība. Pirmā izlaidumā bija 4 zēni teologs J. Rozentāls, inž. E.Zaķis, jurists J. Vinters un mežkopis A. Vilks) un 10 meitenes. Dir. Treimanis bija ar ļoti labām sekmēm beidzis latīņu valodas fakultāti Pēterpils universitātē. Viņš ne tikai slavējami pārvaldīja šo valodu, kā rotaļādamies skandējot saviem skolniekiem Vergila un Ovidija vārsmas no galvas, kā kādu latvisku dzeju, bet kā labs metodiķis prata iemācīt šo valodu viegli uzņemamā veidā. 1944 g. rudenī uz laiku bija atstājis savas mājas Vecates pag., kamēr pārskrēja pirmās jukas un satraukums. Mazsalacas ģimnāzijas bij. audzēkņi, kuru abitūrijas laika dir. Treimanis atradās skolas priekšgalā, ar dziļu pateicību un cieņu atcerēsies savu direktoru, paidaeogu un entuziastu, kura rūpēm, gādībai un prasmei bija tikai viens mērķis - sniegt jaunatnei labāko izglītību tālākam ceļam uz universitāti. A. Sedasdēls. Juristu sanāksmes dalībnieki Čikagā. *** Anna Ciris (Dinsberga) pedagoģe, medmāsa (1892.-1957.) Daugavas Vanagu Mēnešraksts, Nr.2 (01.03.1968) Ar Sarkanā Krusta zīmi sirdī žēlsirdīgās māsas — vientuļās vanadzes Annas Cires - Dinsbergas piemiņai (1892. — 1967.) Minnas un skolotāja Ernesta Dinsberga meita Anna savā mūža sākumu skaita ar 1892. gada 14. decembri. Deviņus gadus veca viņa kopā ar vecākiem pārcēlās uz dzīvi tālajos Krievijas austrumos — Vladivostokā. Tur Anna pavadīja agro jaunību un beidza ģimnāziju. Pēc tam 20 gadīgo latvieti ceļš veda uz Pēterpili sākt studijas Bertuževa kursos (sieviešu universitātē). Studijas viņa beidza 1914. gadā un, pirmajam pasaules karam sākoties, iestājās Kaufmana māsu savienības karalaika žēlsirdīgo māsu skolā. Pienāca 1915. gads, kad kopā ar citām šīs skolas māsām viņu komandēja uz Rīgu — apvienoto strēlnieku bataljona lazareti. Tur Anna Dinsberga sāka darbību māsas Annas Švēdes (Dr. Maučes) vadībā, bet jau 1916. gadā, frontei sabrūkot, devās uz Pēterpili un 1917. gada pavasarī uz Vladivostoku. 1920. gadā, pievienojoties Troickas pulkam kā žēlsirdīgā māsa, Anna Dinsberga kopā ar pulku pa jūras ceļu atgriezās Latvijā, kur līdz 1922. gadam strādāja Sarkanajā Krustā par māsas Martas Celmiņas sekretāri. Ar šo gadu Annas Dinsbergas dzīvē iestājās krasa pārmaiņa: laulības ar skolotāju Ati Ciri. Žēlsirdīgās māsas darbu nomainīja paidagoģija - Anna Cire sāka 1921 gada skolotājas gaitas brīvās Latvijas vidusskolās, lielāko daļu vadīdama Cēsīs un Mazsalacā. 1943. gadā viņai no jauna nācās atsākt žēlsirdīgās māsas pienākumus, jo pie vācu armijas nodibinātā latviešu lazarete Pleskavā un Latvijas Sarkanais Krusts aicināja Annu Ciri pārņemt lazaretes virsmāsas pienākumus. Ar daļu lazaretes personāla Anna Cire 1944. gadā pārcēlās uz Valmieras kara lazareti, kur palika līdz Valmieras krišanai, pēc tam oktobra beigās atstāja Latviju, darbodamās Vācijā dažādās kara lazaretēs līdz kapitulācijai. No 1945. gada līdz 1950. gadam māsa Cire strādāja Fišbachas bēgļu lazaretē kā virsmāsa, bet 1949. gadā 8. februārī pievienojās Annas Cires līdzgaitniece Vanagu saimei ar biedru kartes 8. numuru. 1950. gadā kopā ar vīru izceļojusi uz ASV, viņa sāka darbu Fort Adisona un Fondilakas slimnīcās. — Rimis ražens mūžs. Mūža ceļi gājuši tūkstošiem jūdžu krustu šķērsu pa pasauli. Izstaigāti divi pasaules kari, kalpojot četru dažādu valdību posmos, pašaizliedzīgi veicot mūža uzdemumu - palīdzēt cietējiem. Īsti novērtēt žēlsirdīgās māsas darbu, īpaši kara laikā, var vienīgi līdzgaitnieki. Tā ir noslēgta pasaule - sāpju un bēdu cietoksnis, to atstāj mirušie un dzīvei atdotie, bet iekšā vienmēr paliek tie, kas Sarkanā Krusta zīmi nes ne tikai pie pieres un krūtīm, bet arī dziļi, dziļi sirdī. Kaut arī vientuļās vanadzes Annas Cires mūžs rimis, ejot bēgļu ceļu svešumā, tas paliks par paraugu un iedvesmu latviešu sievietei nākamās audzēs. L. Glaznava, Ņujorkā, ASV.

Objekta tips: Fotogrāfija

Datu nesējs: Fotopapīrs

Autors: J. Staņko

Atslēgvārdi: Pievienot atslēgvārdu

Apjoma informācija: 1 fotogrāfija

Oriģināla glabātājs, partneris: Valdis Apsītis

Partnera apzinātājs: Latvijas Nacionālā bibliotēka