Vieta: Alojas pagasts

Priekšmeti: Fotogrāfijas, Mājokļi, Latvija, Lauku mājas, Drupas, Apsīšu dzimta, Alojas pagasts (Alojas novads, Latvija)

Anotācija: Mežsargu Apsīšu dzimta iebraukusi Alojas draudzes Stābeģu muižā 1880. gada 15.janvārī no Rūjienas draudzes Arakstes muižas "Vīķiem" un apmetusies "Jaunbriedes" mājās. Tad mežsargam Viļumam Apsītim bija 33, sievai Lienei (Auniņš) - 30, dēlam Jānim - 4 gadi, mežsarga tēvam Gustam - 60 un viņa sievai Babbei - 55 gadi. Mežsarga ģimenē piedzimuši septiņi dēli – Rihards (1874-1877), Jānis (1876-1958), Indriķis (1882-1888), Eduards (1885-1885), Ādams (1887-1919), Gotholds (1889-1979) Fricis (1892-1921) un meita Berta (1880-1940).
1882. gada 1. martā no Rūjienas draudzes Arakstes muižas "Vīķiem" atbrauc mežsarga Viļuma brālis mežsargs Tenis Apsīts ar sievu Ievu (Busulis) un dēlu Rihardu. Savukārt Tenim piedzimst septiņas meitas - Estere (1882. gadā), Kristīne (1888. gadā), Olga (1891. gadā), Lidija (1892. gadā), Paulīne (1895. gadā,), Alma (1900. gadā), Marta (1903. gadā) un divi dēli – Rihards (1879. gadā) un Jānis (1887. gadā).
Alojas draudzes Stābeģu muižas mežsarga māju "Štramas" celtniecība, domājams, ir sākusies 1880. gadā, kad mežsargu Apsīšu dzimta iebrauca Stābeģu muižā. Pirmo reizi māja "Štramas" ir minēta Alojas baznīcu grāmatā 1881. gada nogalē (13/40) ar nosaukumu "Tromm". Jau nākošajā ierakstā 1882. gadā (13/47) mājas nosaukums mainījies uz "Stramma". Mājās dzīvojuši Krišjāņi, Timermaņi un Blūmi (iespējams, Stābeģu muižas meža strādnieku ģimenes). Vēlāk mājas nosaukums "Štrami" visbeidzot - "Štramas". Mežsargs Viļums Apsītis ar ģimeni no "Jaunbriedēm" pārnāk uz mežsarga "Štramām" 1884. gadā, bet mājas celtniecība pabeigta 1887. gadā.
Mežsarga "Štramu" lauku saimniecības ēkas: Divstāvu dzīvojamā māja ar piecām dzīvojamām istabām, divām virtuvēm un telpu- noliktavu no kuras veda koka kāpnes uz otro stāvu un verandu. Pirmajā virtuvē plīts ar cepeškrāsni un ūdens sildāmo katlu un blakus maizes cepamā krāsns. Šeit gatavoja ēdienu mežsarga ģimenei. Otrā virtuve ar ķieģeļu grīdu mājas dzīvnieku ēdiena pagatavošanai un plītī iemūrētu 120 litru lielu ūdensildāmo katlu ar koka vāku. Pirmā stāva austrumu/dienvidu stūra istabā pie dēļa sienas pulkstens ar ķēdi un čuguna čiekuru atsvariem. Cejernīcas dzeltenīgo koka fonu dekorēja rozes ar āboliem. Pie blakus sienas VEF ražotais dzeltenīgi krāsota koka korpusa sienas telefons ar Latvijas Republikas ģerboni centrā. Tālruņa numurs – Krogzemji 7. Blakus telefonam mīklas abra. Divreiz mēnesī tika iejaukta mīkla rūgšanai un sestdienā tika kurināta lielā maizes krāsns cepšanai. Plaukts ar kaltētam apkārtnes tējām un cigoriņu kafijas bundžām. Galds ar krēsliem saimes ēdienreizēm. Pie mūrīša sīpolu virtenes. Otrā stāva kāpņu galā grāmatu plaukti. Pa labi durvis uz lielāko austrumu puses istabu. Pa kreisi durvis uz mazāko - rietumu puses istabu, kurā atradās metru augsta muca ar medu. Rudenī te glabāja novāktos ābolus. Dienvidu pusē stiklota veranda ar skatu uz dārzu un klēti. Rija ar labības gubeni un piedrabu, klēts ar graudu apcirkņiem, akmens sienu kūts ar siena glabātuvi, malkasšķūņa un smēdes ēka. Un pirts.
Apliecinājums. Mēs,: 1) Andrejs Ramanis un 2) Jānis Leinesārs, abi dzīvojuši Alojas pagastā, kā likumīgi Latvijas pilsoņi pēc iepazīšanās ar Sodu likuma 444/1 panta saturu, varam noteikti pēc labākās sirdsapziņas apliecināt, ka Jānis Viļuma dēls Apsītis Alojas pagasta esošās "Štramas" mājas uz ilgtiesībām ieguvējs pats ar saviem līdzekļiem un darba spēku ir uzcēlis uzminētās mājas zemes visas atrodošās saimniecības ēkas, kā arī pacēlis minētās mājas zemes kultūru attiecīgi kultivējot minētas mājas zemi. Šis apliecinājums parakstīts pēc tā nolasīšanas. Paraksti: Jānis Leinesārs un Andrejs Ramanis. Alojā 15.maijā 1930.g. Nr.903. Pagasta valdes priekšsēdētājs Gūtmanis. Darbvedis Krūmiņš.
Lauku saimniecības "Štramas" zirgu staļļa ziemeļu puses piebūve – cūku novietne ar betonēto grīdu un vircas krātuvi un dzīvojamās mājas austrumu puses ieejas piebūve pabeigta 1939. gadā.
Mežsarga Viļuma Apsīša mazdēla Ulda Apsīša stāstītā versija - ka mājas nosaukums cēlies no Stābeģu muižas mežkunga uzvārda. Pētot Alojas draudzes baznīcu grāmatas, tiešām atradu, ka Stābeģu muižā 1859. gada aprīlī tēvam Hansam Tromm un sievai Trīnei Krastin dzimis dēls Indriķis (9/39). Un no 1863. gada jau "Krogzemjos", dzimusi meita Anna (22/42). Tā tad, mājas nosaukums tiešām cēlies no Stābeģu muižas mežkunga Hansa Tromma uzvārda. (Valda Apsīša piezīme)
Pēdējā Apsīšu dzimtas mežsarga Ulda Apsīša Gotholda dēla atmiņas par 1930-to, 40-to gadu periodu Alojas pagasta mežsarga “Štramu” lauku saimniecību: Augkopība. Sēti rudzi, ziemas un vasaras kvieši, mieži, bet lopbarībai auzas un zirņauzu mistrs. Kartupeļi audzēti nelielā platībā tikai pašu pārtikai un lopbarībai, un sakarā ar augsto gruntsūdens līmeni tikai augstākajās vietās. Rudzi sēti melnajā papuvē, kur pirms aršanas tīrīti grāvji un nolasīti laukakmeņi. Kūtsmēsli parasti uzvesti pirms Jāņiem un nekavējoši iearti. Līdz sēšanai papuve apstrādāta, lai tur neieviestos nezāles. Augsnes apstrāde veikta ar divzirgu 9 zaru atsperu kultivatoru, kā arī ar dzelzs tapu ecēšām. Aršana notika ar divzirgu vienlemeša arklu. Pēc rudzu iesēšanas lauks ar spīļarklu izvagots ap 1,5 m platās joslās, lai vagās sakrātos liekais ūdens un rudenī sējumi neizslīktu. Zemākajā vietā izarta un ar lāpstu padziļināta vaga, pa kuru ūdens novadīts grāvjos. Rudzi pļauti ar vienroku izkapti, vai arī no kaimiņiem sarunāja labības pļaujmašīnu. Rudzus sasēja kūlīšos, saslēja statiņos un no virspuses nosedza ar cepurīti, ko izveidoja no tiem pašiem kūlīšiem. Līdzīgi novākti arī kvieši. Arī auzas pļautas tā pat, tikai pēc sasiešanas "aitiņās" tās uzstādīja stāvus, lai apžūst, bet pēc tam sakrāva zārdos (stumburos) ar vārpām uz iekšpusi. Pēc rudzu un kviešu apžūšanas tos saveda blakus rijai uzceltā labības šķūnī, cenšoties ātrāk nokult, lai atbrīvotu vietu vasarājiem. Kulšana notika ar kuļmašīnu 'Imanta', ko darbināja pašgājēja lokomobile, un kas bija Stakenbergu mašīnu koplietošanas īpašums. Sabiedrība algoja mašīnistu un tā palīgu. Ilggadīgs sabiedrības mašīnists bija Artūrs Maldavs. Izkulto graudu uzskaiti veica pēc maisiem. Katrs saimnieks, lai iznāktu lētāk, centās maisus šūt lielākus. Tā radās tie trīspūru maisi (ap 150 kg). Salmus sakrāva turpat pie šķūņa kaudzēs, graudus sabēra klēts apcirkņos, bet pelavas – kūts augšā. Kulšana notika talku veidā. Kurās mājās notika kulšana, uz turieni tika sūtīti strādnieki. Kad rudzi un ziemas kvieši bija nokulti, šķūni saveda vasarājus – vasaras kviešus, miežus, auzas, jo tos varēja kult arī vēlāk rudenī. Linus sēja nelielā platībā apm. 1 pūrvietu (0,37 ha). Pēc iespējas sēja laukos, kur bija iespējami mazāk nezāļu. Zemi sastrādāja pavasarī un gaidīja, lai tā iesilst, tikai tad sēja. Ja līdz Jāņiem lini bija izauguši pudeles garumā, saimnieks droši varēja iedzert, jo bija drošs, ka rudenī būs peļņa. Kad lini bija noziedējuši un pogaļas palikušas brūnas, linus ar rokām noplūca, sasēja saujās un noveda pie zārda. Pogaļas vispirms atcirta ar kokā iestiprinātu vecu izkapti, tad atrāva ar no veca zāģa izgatavotiem ķemmveida zariem. Pogaļas sakrāva zārdā. Tas bija uzticēts pieredzējušam vīram, jo bija liela māka tās sakraut, lai nesapelētu. Zārds tika izgatavots no speciāli ziemā sagatavotiem un nomizotiem stumburiem, kas darināti no egļu galotnēm. Nosukātās linu saujas sakrāva vezumā un aizveda uz mārku. Lai saujas nepeldētu pa virsu, tās nosedza ar dēļiem un noslogoja ar akmeņiem. Mērcēšanas ilgums bija atkarīgs no ūdens temperatūras. Lini bija izmirkuši, ja paberžot pirkstos, šķiedra atdalījās. Tad, iebrienot mārkā, linus ar dakšām izmeta malā, sakrāva ratos un aizveda uz pļavu, kur izsvaidīja. Saujas izpleta vēdekļveidīgi, lai varētu uzstādīt stāvus. Pēc zināma laika saujas apgrieza otrādi, lai arī apakšpuse izžūtu. Pēc tam sausā dienā tās sakrāva gubiņās, lai pilnībā izžūst, tad ieveda rijas pajumtē. Linsēklas no zārdiem izkūla ar kuļmašīnu reizē ar vasarājiem. Pēc ražas novākšanas un zemes uzaršanas sākās linu apstrāde. Vispirms linus novietoja rijā uz ārdiem, kas bija izveidoti no apm. 15 cm resniem kokiem, kas balstījās uz divām resnām sijām . Ārdi atradās apm. 1,5 m no griestiem. Saujas novietoja stāvus, lai tās labāk izžūtu. Rijas krāsns bija telpas vienā stūrī nelielā padziļinājumā. Siltais gaiss no krāsns izplūda reizē ar dūmiem. Kad gāja piemest malku, atvēra skursteņa aizbīdni, lai dūmi varētu izplūst laukā. Skurstenis bija novietots virs ieejas durvīm, lai, neieejot telpā, dūmus varētu izlaist. Izžāvētos linu saujas pa logu padeva šķūni, kur bija novietota linu maļamā mašīna. Tā sastāvēja no koka rāmja, kurā bija ievietoti ruļļi ar metāla izciļņiem. Starp tiem salauzīja linu saujas. Mašīnu darbināja ar roku spēku – ar līksti, kas bija savienota ar zobratiem, kuri darbināja ruļļus. Vairāk kārt izlaižot linu saujas turp un atpakaļ, linu stiebriņi tika salauzti un šķiedra atbrīvota. Izmaltās linu saujas sasēja boķos. Pabeidzot visus āra darbus, notika linu kulstīšana, lai šķiedru atbrīvotu no spaļiem. To izdarīja ar brauktavu vai linu kulstāmo ratu. Izkulstītos linus sasēja boķos un nodeva uzpirkšanas punktā. Linus vērpšanai savām vajadzībām sukāja ar speciāliem susekļiem – dēlī iestiprinātiem adatveida zariem. Pie sukāšanas atdalījās pakulas, ko arī izmantoja vērpšanai un aušanai nekvalitatīviem audumiem. Lopkopība Saimniecībā turēja 5 govis un vaislas bulli, divus darba zirgus un vienu jaunzirgu. Pienu katru rītu nogādāja vietējā Krogzemju krejotavā. Tur pienam noteica tauku %, pienu separēja un atpakaļ izsniedza vājpienu. Krējumu katru dienu uz pienotavu Alojā veda pēc kārtas piena piegādātāji. Tie, kas sviestu nekūla mājās, varēja pasūtīt no Alojas pienotavas. Par kg sviesta bija jānodod 25 l piena un jāpiemaksā daži santīmi par pārstrādi. Tādā pašā veidā varēja pasūtīt sieru un krējumu. Pasūtītos produktus krējuma vedējs no Alojas atveda uz Krogzemju krejotavu, kur tos varēja saņemt. Cūkas, aitas un mājputnus audzēja tikai savām vajadzībām. Aitas audzēja gaļai un vilnai. Govīm izēdināja sienu, salmus, saknes, miltus un sautētas pelavas, Zirgiem parasti izēdināja āboliņu, to sasmalcinot ar roku darbināmu ekselmašīnu, kas āboliņu sagrieza 5-7 cm garos gabalos. Zirgiem deva arī auzas, dzeramam ūdenim piejauca miltus. Miltus mala vietējās Krogzemju dzirnavās, turpat izgatavoja arī putraimus. Rupjmaizi, baltmaizi un karašu cepa mājās.
Mežsargu Apsīšu dzimta: Mežsargs Gusts Apsītis Ījaba dēls dzimis 1820. gada 12. maijā Rūjienas draudzes Arakstes muižas mežsarga mājas "Korwe", miris 1896. gada 5. septembrī, 76 gadu vecumā Alojas draudzes Stābeģu muižas mežsarga "Štramās". Apglabāts Alojas kapsētā.
Mežsargs Viļums Apsītis Gusta dēls dzimis 1847. gada 15. septembrī Rūjienas draudzes Arakstes muižas "Vīķos", miris 1927. gada 27. septembrī, 80 gadu vecumā Alojas draudzes Stābeģu muižas "Štramās". Apglabāts Alojas kapsēta.
Mežsargs Tenis Apsītis Gusta dēls dzimis 1850. gada 13. oktobrī Rūjienas draudzes Arakstes muižas "Vīķos".
Mežsargs Jānis Apsītis Viļuma dēls dzimis 1876. gada 23. decembrī Rūjienas draudzes Rūjienas Lielās muižas "Bērziņos", miris 1958. gada 27. aprīlī, 81 gada vecumā Alojas mežsarga "Štramās". Apglabāts Alojas kapsētā Apsīšu dzimtas nodalījumā.
Mežsargs Uldis Apsītis Gotholda dēls dzimis 1927. gada 14. februārī Valmierā, Rīgas ielā 52, advokāta Gaiļa mājā, miris 2011. gada 16. oktobrī, 84 gadu vecumā Kocēnu novada Vaidavas pagasta "Kaulēnos". Apglabāts Rubenes kapsētā.

Objekta tips: Fotogrāfija

Datu nesējs: Fotopapīrs

Autors: Valdis Apsītis

Atslēgvārdi: Pievienot atslēgvārdu

Apjoma informācija: 1 fotogrāfija

Oriģināla glabātājs, partneris: Valdis Apsītis

Partnera apzinātājs: Latvijas Nacionālā bibliotēka