Varbūt, ka ir vērts papildināt pēdējo teikumu anotācijā,ka skola Endzeles muižas kungu mājā darbojas no 1922.gada.

Neliela neprecizitāte.Varakļānu luterāņu baznīca atrodas kalniņā pie Lubānas un Miera ielas krustojuma.

Vērīgāk izlasiet manu iepriekšējo komentāru! Turpinot atsaukties uz minēto arhīva materiālu (jāatzīmē, ka pieņemts norādīt fonda, apraksta, lietas un lappuses nr. vai izmantot atdalošu slīpsvītru, bet ne Jūsu izmantoto pierakstu), Jūs cenšaties uztiept ieskatu, ka visi diplomētie pētnieki un izcilie arhitektūras speciālisti, kuri pusotra gadsimta laikā rakstījuši par šī nama būvvēsturi, ir rupji kļūdījušies! Varbūt Jūs uzskatiet, ka arhīva materiāli viņiem nav bijuši pieejami? Nekritiska arhīva materiālu izmantošana, nepārzinot lietas patiesos apstākļus un vēsturisko kontekstu, lietpratīgam vēstures pētniekam godu nedara. Savā komentārā jau norādīju, KĀDĒĻ arhitekta R.Pflūga (turklāt, ne Pfluga) paraksts ir parādījies uz projekta, ko pilnīgi PATSTĀVĪGI izstrādāja arhitekts J.F.Baumanis. Parastam vēstures interesentam – diletantam var piedot kļūdas un neprecizitātes. Cita lieta, ja autors ir „erudīts, kompetents vēsturnieks”, kurš, turklāt, kā minēts tīmeklī publicētā intervijā, „ir viens no nedaudziem, kas pelna ar vēsturi”.

Par P.Stučkas valdīšanas laika plintniecēm, protams, ir labi zināms – Jūsu komentārā bija minētas „Latviešu (turklāt ar lielo burtu !) pļintneces”. Cita lieta, ka nav bijusi Jūsu minētā „1919. gada partija”. Notikumos Rīgā 1919. gada sākumā dalību ņēma gan lielinieki, resp. boļševiki, kas tā paša gada martā pārtapa par LK(b)P, gan Latvijas Revolucionāro sociālistu partija, resp. eseri, gan LSD mazinieki, kā arī ebreju Bunds, neskaitot vēl dažas citas partijas. Bruņotas sievietes, dēvētas par plintniecēm, bija ne tikai kādas vienas „partijas vadītāju sievas”. Plintnieču vidū, turklāt, bija arī profesionālas prostitūtas, kriminālistes u.t.t. Par neizpratni attiecībā uz vēsturisko situāciju Rīgā 1919. gadā mudina domāt Jūsu apgalvojums „pētījumā” „Rīgas Latviešu biedrības kvartāla apbūves vēsture”, ka Latvijas pagaidu valdība 1919. [!] gada decembrī, līdz ar Rīgas Latviešu biedrību, gatavojusies atkāpties no Rīgas! Jau šī „pētījuma” virsraksts ir maldinošs – vai tad Rīgas Latviešu biedrībai ir bijis savs kvartāls? Ņemot vērā, ka šis „pētījums” nav publicēts kādā privātā mājas lapā, bet gan ar prominentu organizāciju un iestāžu, to skaitā Eiropas Savienības, Valsts kancelejas, Rīgas Latviešu biedrības un citu atbalstu, uzskatu, ka autora pienākums, godprātīgi atzīstot daudzās kļūdas, paviršības un valodas kropļojumus, šo publikāciju anulēt.

Skaties avotos LVVA 2761-3-1094.

Ziedojumi Tuberkulozes apkarošanas biedrībai.

„Plintnieces” - 1919.gada partijas vadītāju „brīvās mīlestības” sievas.

Jomas iela 37. Interjers restorana KORSO (ipašn. K.Treziņš, 1937-1945g.). Vesture: restorans Mascotte. Arhitekti-Karr un Betge. Ipašn. Herman Bolm, Vares, Bergman.Līdz 1933 g. Restorans OTTO SCHWARZ. (Ipašn. Kristians Jurgensons.1933-1937 g.). Ednica KORSO 1945-1991 g. Nojaukta 2013 g. "Rekonstrukcijas" projekts neatbilst Jūrmalas pilsētbūvniecības piemineklim.

Priecē apstāklis, ka šie kļūdainie un paviršie komentāri vēl nav izmantoti kā fotoattēlu anotējumi. „Livlandes konsistorijas priekšsēdētājs”, „Latviešu pļintneces” – „jauno pasaule” būvētājas... Līdz šim nekas nebija dzirdēts par „krusta ieeju”, ko „Viņa Majestātei” labpaticis apskatīt. Vai tik tā nebūs labi zināmā Krusteja – viens no ievērojamākajiem agrīnās gotikas meistardarbiem Baltijā, pēc kuras apskates „Viņa Majestāte ATĻĀVĀS IZBRUKT uz Melngalvju namu”?

Ielūkojoties šī portāla nesenajos komentāros jāsastopas vēl ar virkni citu kļūdainu un kuriozu apgalvojumu, ko producējis „erudīts vēsturnieks” un „ārkārtīgi kompetents gids”, kā viņu reklamē resursos „Jauni rakursi” un „Apkaimes”, maksas ekskursiju gids un centra „Koka Rīga” direktors. Cita starpā – kas gan ir šis dīvainais „Livlandes muižnieku sapulces nams”, uz kuru „Viņa Majestātei labpatikas izbraukt”? Vai aiz šī pašizdomātā apzīmējuma slēpjas Rīgas vēstures interesentiem labi zināmais Vidzemes bruņniecības nams? Un vēl – ja ir bijusi latviešu historiogrāfijā līdz šim nedzirdētā „Livlande”, tad jāpieņem, ka ir bijusi arī Kurlande (bet ne Kurzeme), Finlande (bet ne Somija), un, varbūt, arī Ruslande!

„Privātvēsturnieka” Vladimira Eihenbauma alias Voldemāra Eichenbauma „pētījumi” nebeidz pārsteigt atkal un atkal. Šai reizē tiek mēģināts noliegt vispārzināmo faktu, ka Strēlnieku biedrības nama projekta autors ir izcilais latviešu arhitekts Jānis Fridrihs Baumanis. Cik noprotams, šī komentāra autoram nav bijuši pieejami ievērojamo arhitektu un būvvēstures pētnieku prof. Dr. arch. Paula Kundziņa, Paula Kampes, Vaideloša Apsīša un citu redzamāko profesionāļu pētījumi, no kuriem izriet, ka Strēlnieku nama projekts ir arhitekta Baumaņa PATSTĀVĪGS projekts. Vai tad šie vīri būtu tik rupji kļūdījušies? Nē! Vai būtu kļūdījušies arīdzan Latviešu konversācijas vārdnīcas sastādītāji, rakstot par arhitektu Baumani, un arhitektam Baumanim veltīto publikāciju un monogrāfijas autori? Nē! Te lieta gluži cita – projekta pabeigšanas laikā arhitektam Baumanim vēl nebija pabeigta augstākā izglītība un līdz ar to paraksta tiesību, tamdēļ projektu formāli parakstīja arhitekts Pflūgs, kurš pie projektēšanas dalību pat nebija ņēmis. Tikpat kļūdains arī apgalvojums par nodegušā nama atjaunotāju. Ja senāki pētījumi, to skaitā vācu valodā nav pieejami, tad jāieskatās fundamentālajā izdevumā „Koka Rīga”. Varu uzrādīt arī attiecīgo lapaspusi – 109.

„Privātvēsturnieka” Vladimira Eihenbauma alias Voldemāra Eichenbauma „pētījumi” nebeidz pārsteigt atkal un atkal. Šai reizē tiek mēģināts noliegt vispārzināmo faktu, ka Strēlnieku biedrības nama projekta autors ir izcilais latviešu arhitekts Jānis Fridrihs Baumanis. Cik noprotams, šī komentāra autoram nav bijuši pieejami ievērojamo arhitektu un būvvēstures pētnieku prof. Dr. arch. Paula Kundziņa, Paula Kampes, Vaideloša Apsīša un citu redzamāko profesionāļu pētījumi, no kuriem izriet, ka Strēlnieku nama projekts ir arhitekta Baumaņa PATSTĀVĪGS projekts. Vai tad šie vīri būtu tik rupji kļūdījušies? Nē! Vai būtu kļūdījušies arīdzan Latviešu konversācijas vārdnīcas sastādītāji, rakstot par arhitektu Baumani, un arhitektam Baumanim veltīto publikāciju un monogrāfijas autori? Nē! Te lieta gluži cita – projekta pabeigšanas laikā arhitektam Baumanim vēl nebija pabeigta augstākā izglītība un līdz ar to paraksta tiesību, tamdēļ projektu formāli parakstīja arhitekts Pflūgs, kurš pie projektēšanas dalību pat nebija ņēmis. Tikpat kļūdains arī apgalvojums par nodegušā nama atjaunotāju. Ja senāki pētījumi, to skaitā vācu valodā nav pieejami, tad jāieskatās fundamentālajā izdevumā „Koka Rīga”. Varu uzrādīt arī attiecīgo lapaspusi – 109.

„Privātvēsturnieka” Vladimira Eihenbauma alias Voldemāra Eichenbauma „pētījumi” nebeidz pārsteigt atkal un atkal. Šai reizē tiek mēģināts noliegt vispārzināmo faktu, ka Strēlnieku biedrības nama projekta autors ir izcilais latviešu arhitekts Jānis Fridrihs Baumanis. Cik noprotams, šī komentāra autoram nav bijuši pieejami ievērojamo arhitektu un būvvēstures pētnieku prof. Dr. arch. Paula Kundziņa, Paula Kampes, Vaideloša Apsīša un citu redzamāko profesionāļu pētījumi, no kuriem izriet, ka Strēlnieku nama projekts ir arhitekta Baumaņa PATSTĀVĪGS projekts. Vai tad šie vīri būtu tik rupji kļūdījušies? Nē! Vai būtu kļūdījušies arīdzan Latviešu konversācijas vārdnīcas sastādītāji, rakstot par arhitektu Baumani, un arhitektam Baumanim veltīto publikāciju un monogrāfijas autori? Nē! Te lieta gluži cita – projekta pabeigšanas laikā arhitektam Baumanim vēl nebija pabeigta augstākā izglītība un līdz ar to paraksta tiesību, tamdēļ projektu formāli parakstīja arhitekts Pflūgs, kurš pie projektēšanas dalību pat nebija ņēmis. Tikpat kļūdains arī apgalvojums par nodegušā nama atjaunotāju. Ja senāki pētījumi, to skaitā vācu valodā nav pieejami, tad jāieskatās fundamentālajā izdevumā „Koka Rīga”. Varu uzrādīt arī attiecīgo lapaspusi – 109.

Drustu Draudzes skola

Ēka būvēta pēc arhitekta Roberta Pfluga 19.10.1864.gadā apstiprināta projekta, atjaunota pēc ugunsgrēka, arhitekta Friča Jeleja 23.03.1873. apstiprināta projekta. Avots: LVVA 2761-3-1094.

Ēka būvēta pēc arhitekta Roberta Pfluga 19.10.1864.gadā apstiprināta projekta, atjaunota pēc ugunsgrēka, arhitekta Friča Jeleja 23.03.1873. apstiprināta projekta. Avots: LVVA 2761-3-1094.

Ēka būvēta pēc arhitekta Roberta Pfluga 19.10.1864.gadā apstiprināta projekta, atjaunota pēc ugunsgrēka, arhitekta Friča Jeleja 23.03.1873. apstiprināta projekta.

Ēka nevis nodota, pet pārdota Latvijas Saeimai.

Atkal paldies par infu Voldemār!

Pirmais profesionālais poļu izcelsmes fotogrāfs barons Johans fon Manteifels sāka savu darbību Rīgā jau 1869.gadā, izbūvējot speciālu foto paviljonu Aleksandra bulvārī Nr.2, Krīgera namā (tag. Saktas nams, Brīvības bulvāris Nr.32), un darbojas līdz 1877.gadam. tā ka ir medaļa par 1873.gadu, tad fotogrāfija tapusi 1874/1877.gados.

Spriežot pēc fotoportreta, emulsijas un kompozīcijas un tā kā nav minēta Majoru filiāle, kas atklāta 1893.gadā un nav minēts kompanjons B. Čerjinskis, tas varētu būt ap 188/1890.gadu., pie tam paspertu izmantots zīmogs, nevis izpildīts litogrāfijā.

Paldies par precizējumu!

Grūti spriest, iespējams fotodarbnīcā uz pasūtījumu izrakstīts. Katrā ziņā par fotogrāfijas saturu esmu 100% drošs.

Paldies Uldi, tad tāpēc uz dažām bildēm otrā pusē rakstīts: Zariņam. Uz tām tātad vajadzētu būt Alfrēdam Lūkinam, vai ne?

1931. g. Valentīns Zariņš un viņa dzīvesbiedre Antonija dz. Tenisons. Vienu gadu pēc apprecēšanās.