Puisis ir 2. Venstspils kājnieku pulka dižkareivis.

Ceturtajā rindā no kreisās: 12. Voldemārs Einišs "Rasu paps" (1883 - 1958) no RASU mājam Apbedīts Madlienas kapos.

Tilts un vārti atjaunoti 2013. gadā

Vairāk gan izskatās pēc Rīgas - Jelgavas dzelzceļa...

Divu stāvu koka ēka, faktiski fasāde, uz Kalnciema ielu Nr.9a pārvietota no Lāčplēša ielas Nr.125/127, Gr. 40/75, bet sašaurināta varianta.

Ivars: thank you very much!It is very important that name of Harald is known to people.I'm very interesting in all information about Harald - and would be thankfull for any recommendations

Fotogrāfija tapusi ne agrāk kā 1957. gadā, kad tika nodota ekspluatācijā 2 stāvu mūra dzīvojamā ēka tagadējā Kalvenes (tolaik Komjaunatnes) ielā.

Fotogrāfijā redzamās tautiskā stilā projektētās estrādes būvniecība tika pabeigta 1937. gada jūlija pēdējās dienās, gatavojoties 3. Aizputes novada dziesmu svētkiem, kas notika 1. augustā. Vēl 30. jūlija Kurzemes Vārdā minēts, ka pašlaik steidz pabeigt jauno estrādi. Līdz dziesmu svētkiem dabas parkā „Vadoņkalns” bija ierīkoti kājceliņi, apdēstītas alejas, izrakts Gulbju dīķis un veikti citi labiekārtošanas darbi. Estrāde tiešām nebija 96 m augstā Vadoņkalna virsotnē, taču nebija arī tā pakājē, kā minēts anotācijā.

Anotācijās par Aizputes Sv. Jāņa baznīcu derētu pieturēties pie vienota teksta. Nav ne mazākā pamata apgalvot, ka baznīca šajā kuršu pilskalnā celta 1252. gadā. Iesaku izlasīt Atskaņu hronikā, R., 1936 par Dzintares kauju un dumpīgiem kuršiem atņemto Aizputes pili (5861-5991), derēs arī Indriķa Šterna "Latvijas Vēsture. Krustakari. 1180-1290".

Šī ir 1920. gadu fotogrāfija, kuras osaukumā derētu upi saukt tās pareizā vārdā - par Tebru. Šāds koka laipu "Žīdu tilts" šajā vietā (pie sinagogas) tika ierīkots 1880. gada vasarā. Lai gan tā mūžs bija tikpat neprognozējams kā ledus iešana Tebras upē, tikai 1928. gada 13. janvārī būvtehniķis Fr. Griģis izstrādāja jauna, stabila tilta projektu, un 9. februārī pilsētas valde nolēma nekavējoties stāties pie “Tebras upes tilta” būves sabiedriskā kārtā pēc izstrādāta projekta. Aizputes laikraksta „Lejas – Kurzemes Ziņas“ 1928. gada 6. jūlija numurā lasāms, ka „visgrandiozākais pilsētas valdes pēdējais darbs ir tā saucamā «žīda» tilta celšana pāri upītei ar bezdarbniekiem piespriestiem līdzekļiem no valsts 4.000 latu apmērā. Šo tiltu, promenādes dēļ uz Misiņa kalnu, nolēma celt pilsētas valde pagājušo ziemu, lai būtu kur nodarbināt pilsētas daudzos bezdarbniekus.“ Tā paša laikraksta 10. augusta numurā, atspoguļojot finanšu ministra Roberta Liepiņa Aizputes apciemojumu, rakstīts, ka „Aizputē tas vēlējies redzēt jauno tiltu pār Tebras upi ..“. Šķiet, ministrs būs domājis, ka runa ir par satiksmes tiltu.

Anotācijā ir kļūda - 1930. gados tās nebija drupas! Pēc 1920. gada agrārreformas bijusī Livonijas ordeņa pils jeb Vecā pils ar attiecīgo zemes gabalu pārgāja valsts īpašumā, bet 1927. gada 7. maijā Zemkopības ministrija kā pārdevēja un Aizputes pilsētas pašvaldība kā pircēja noslēdza izpirkšanas līgumu, saskaņā ar kuru ministrija pārdeva un nodeva pašvaldībai 0,9803 ha lielu zemesgabalu, uz kura atradās pils ar piebūvi – kūti Nr. 2 un kūti Nr. 3. Pircējs no izpirkšanas maksas tika atsvabināts ar nosacījumu, ka zeme un ēkas jāizmanto nespējnieku vajadzībām, kas arī tika izdarīts. 20. gadu beigās Vecajā pilī Liepājas ielā № 9 tika ierīkota nespējnieku patversme tiem nabadzīgajiem pilsētas iedzīvotājiem, kas spēja paši sevi aprūpēt. 1935. gada tautas skaitīšanas laikā Vecajā pilī bijuši 14 dzīvokļi, kuros reģistrēti 34 iedzīvotāji.

Visās Aizputes pilsdrupu fotogrāfiju anotācijās pirmājā teikumā svītrojams vārds "pirms". Patiesībai neatbilst arī otrais teikums. Livonijas ordeņa valsts laikā tās Aizputes pils un tai piederošās zemes bija Kuldīgas komtura īpašums. Pils celtniecības laiks nav droši zināms. XIII gs. beigās uzcelti tikai nocietinājumi, bet pirmais dzīvojamais korpuss, domājams, uzcelts XIV un XV gs. mijā. Pēc ordeņa valsts sabrukuma un Kurzemes hercogistes nodibināšanās pili un tās zemes savā īpašumā 1561. gadā ieguva Kurzemes hercogs Gustavs Ketlers. 1562. gadā viņš izlēņoja Aizputes pili „līdz ar visiem pie tās piederošajiem zemniekiem un zemēm, sētām, pļavām, aramzemēm – apstrādātām un neapstrādātām, mežiem un ūdeņiem – ezeriem, upēm un strautiem, ganībām, bišu kokiem, zvejas un putnu ķeršanas vietām” dzimtsīpašumā savam padomniekam Gerhardam fon Noldem „par viņa uzticīgo kalpošanu ordenim un vēlāk hercogam”. Nolde pils dienvidpuses aizsargmūra iekšpusē uzcēla otru mūra dzīvojamo korpusu. 1574. gadā hercogs Gothards izsniedza Gerhardam fon Noldem jaunu dokumentu – privilēģiju, kurā apliecināja, ka piešķīris viņam Aizputes pili un muižu dzimtsīpašumā. 1597. gada oktobrī sastādītā testamentā Gerhards fon Nolde Aizputes pili un muižu novēlēja savam vecākajam dēlam Hansam fon Noldem.

Pareizam nosaukumam vajadzētu būt - Bijušās Aizputes Pilsmuižas dzirnavas. Dzirnavas šajā vietā pirmoreiz pieminētas 1569. gadā, kad Sāmsalas - Vīkas un Kurzemes bīskaps Magnuss piešķīra tiesības G. Noldem celt dzirnavas Tebras upē pie Aizputes. 10 gadus vēlāk tas pats bīskaps Magnuss piešķīra Pilsmuižas īpašniekam Gerhardam Noldem zvejas tiesības Aizputes dzirnavu ezerā. Fotogrāfijā redzamās ūdensdzirnavas celtas pēc tam, kad 1752. gada 21. februārī pēc uz Tebras upes ceļamo dzirnavu lietas pamatīgas apsvēršanas Aizputes Pilsmuižas un Remesu muižas dzimtsīpašnieks augstdzimušais Johans Heinrihs Keizerlings no vienas puses un Aizputes pilsētas rāte ar godājamām pilsoņu amatpersonām no otras puses bija vienojušies un neatsaucami noslēguši 11 punktu garu līgumu. Tajā pašā 1752. gada 21. februārī šis dokuments tika ingrosēts un ar Piltenes apriņķa zemes tiesas zīmogu apstiprināts.

Mūžu dzīvo, mūžu mācies. Iepriekšējā komentārā esmu pieļāvis kļūdu. Labā pusē redzamā māja Liepājas ielā Nr. 5 tik tiešām atrodas bijušās Aizputes Pilsmuižas kalves vietā, taču, kā liecina arhīva dokumenti, tā bijusi uz pilsētai piederoša gruntsgabala.

Patiesības labad jālabo paša komentārs. Nesen atklāju, ka abas pirmās ēkas bijušas uz viena gruntsgabala, līdz ar to abām bijis 8. numurs.

Cienītais Artmaņa kungs, pievērsiet uzmanību vārdam "demontēta"! Bija Elizabetes ielā, ir Kalnciema ielā.

Ikvienam, kuru interesē Haralda Eldgasta (Jāņa Miķelsona) personība, iesaku ielūkoties Haralda Eldgasta Pieminekļa Fonda Komitejas 1926. gadā Liepājā izdoto ilustrēto grāmatu "Rakstu vaiņags Haralda Eldgasta piemiņai", kam noteikti jābūt arī kādā publiskā bibliotēkā. Tajā redzamas arī visas trīs viņa dzīvesbiedres un dēls Vadims.

Tad kur viņa īsti atradās? Elizabetes vai Kalnciema ielā, virsrakts un anotācija ir pretrunīgi.

Tas tomer ir skats uz tagadējas Dārzu ielas pusi, jo pašā labajā pusē pa vidu redzams ceļš un tilts pāri upei ir vēl tālāk pa labi un paliek ārpus kadra.

1943./44.gadā būvētais nams,īpašnieks- Vaiņodes skolotājs un diriģents Kārlis Karelis.

Dzirnavu ielā Nr. 78/80. skāts uz Dzirnavu ielu Nr.101 un 103.

Dzirnavu ielā Nr.101 un 103, bijuša Jāņa Ieleja, vēlāk Justines Čakstes iebraucama vieta.redzama ēka Pērses ielā Nr. 10/12 un Blaumaņā ielas māju sētas fasādes.

Справа- латвийский пароход GUNDEGA.

Kads var atsifret so attelu, no kurienes un kura virziena mes "skatamies"?

Grēcinieku iela. Tur jaunu māju uzcēla, kad beidza izrakumus. Izrakumos zem mūriem atrada viduslaiku kapsētu, kas bijusi blakus Pētera baznīcai...