Jūlija Vītiņa (dzimusi arī Vītiņa) (1860-1952) Dzimusi 1860.gada 25.septebrī Mazsalacas draudzes Valtenberģu muižas Smiltkalējos. Vecāki Tenis Vītiņš un Maija Vitiņa (dzimusi Smiltskalējs) . Jānis Vītiņš no Mazsalacas Valtenberģu Vecsilzemniekiem un Jūla Vītiņa no Valtenberģu Veclīčiem salaulāti Mazsalacas baznīcā 1882.gada oktobrī. Ģimenē dzimuši septiņi bērni - trīs dēli un četras meitas. Visi bērni dzimuši Mazsalacas draudzes Valtenbrģu muižas Veclīčos. Jūlija Vītiņa mirusi 1952.gada 7.novembrī 92.gadu vecumā Alojas Štramās. Jānis Vītiņš (1857-1935) Dzimis Mazsalacas Valtenberģu muižas Piģeļniekos 1857. gada 18.martā. Vecāki Jānis Vītiņš un Anna Vītiņa. Miris Valmierā, Purva ielā 1935.g. 18.martā savā dzimšanas dienā 78.gadu vecumā. Jānis Vītiņš un Jūlija Vītiņa apglabāti Valmieras pilsētas kapos. ***Uz kapu plāksnes Jūlijas Vītiņas dzimšanas gads 1862.g. 8.oktobris nepareizs. Dzimusi 1860.gada 25.septembrī (pēc vecā stila).

1929.gada vasarā Akciju sabiedrībā "Pollock & Co" Rīgā sagatavots projekts J.Rihtera Raunas pienotavas krejošanas punkta ierīkošanai Dzērbenes Apšukrogā (ziņas no LVVA 6343.fonda 14.apr. 192.lietas)

Vispār jau alternatīvais nosaukums ir Lindenberg nevis Lindenburg.

Iespējams, ka informācija par vācu organizētu spridzināšanu ir maldīga, jo fragments joprojām eksistē.

No LIMBAŽU GALVENĀ BIBLIOTĒKA *** Stakenberģu/Stābeģu muiža - Eichenangern Poļu karaļa ultimāts... Muižas kā īpašuma veidošanās gana sarežģīta, jo tās daļa sākotnēji atradusies gan Ordeņa, gan arī arhibīskapa teritorijā, kas savukārt jaunāku laiku pētniekiem neļauj precīzi nodefinēt arī pils būvniecības nozīmi un tās statusu šajā teritorijā. Livonijas piļu izvietojuma stratēģija pieļauj versiju, ka tā būvēta vienlaicīgi ar netālo arhibīskapa vasaļa nocietinājumu Ungurpilī, zemju savstarpējo robežu nostiprināšanai. Muižas centrs iespējams bija sākts veidot jau 15, gadsimt sākumā, jo Bertrama Orgesa (Orges) mantojuma dalīšana starp tā dēliem Johanu un Bertramu, minēta arī Nige gued jeb Jaunā muiža, kas saistāma ar vēlāko Staknberģi. Vai jaunā centra izveides vieta savietojama tieši ar viduslaika nocietinājuma nav precīzi zināms. Ja tas tika realizēts tieši šādi tad viduslaiku fortifikčijas būvju daļas paliekas muižas centra izveides procesā integrētas jauno ēku konstrukcijās. Muiža 1565. gadā pārdota Fabianam fon Ungernam (von Ungern), bet 1582. g. šo muižu Rihardam Ungernam kā īpašumu, Karalis Stefans Batorijs apstiprināja ar tikai nosacījumu, ka tiks noārdīti nocietinājumi (das Schlos), lai tie nekalpotu ienaidniekiem par slēptuvi. Šajā kontekstā tomēr nav īsti skaidrs vai runa ir par kādām ēkām vai citām nocietinājuma būvēm. Līdzīgi Poļu vadības rīkojumi tika realizēti arī citās vietās reģionā, piemēram, tika nojauktas arī Limbažu pilsētas aizsargmūra paliekas tieši ar iemeslu, lai nedotu iespēju tās izmantot ienaidniekam karadarbības laikā. Tālāk Stakenberģus ar ciemu Pürkelsdorf kā tēva mantojuma daļu, saņēma Riharda Ungerna meita Elizabete.

No LIMBAŽU GALVENĀ BIBLIOTĒKA Stakenberģu/Stābeģu muiža - Eichenangern Poļu karaļa ultimāts... Muižas kā īpašuma veidošanās gana sarežģīta, jo tās daļa sākotnēji atradusies gan Ordeņa, gan arī arhibīskapa teritorijā, kas savukārt jaunāku laiku pētniekiem neļauj precīzi nodefinēt arī pils būvniecības nozīmi un tās statusu šajā teritorijā. Livonijas piļu izvietojuma stratēģija pieļauj versiju, ka tā būvēta vienlaicīgi ar netālo arhibīskapa vasaļa nocietinājumu Ungurpilī, zemju savstarpējo robežu nostiprināšanai. Muižas centrs iespējams bija sākts veidot jau 15, gadsimt sākumā, jo Bertrama Orgesa (Orges) mantojuma dalīšana starp tā dēliem Johanu un Bertramu, minēta arī Nige gued jeb Jaunā muiža, kas saistāma ar vēlāko Staknberģi. Vai jaunā centra izveides vieta savietojama tieši ar viduslaika nocietinājuma nav precīzi zināms. Ja tas tika realizēts tieši šādi tad viduslaiku fortifikčijas būvju daļas paliekas muižas centra izveides procesā integrētas jauno ēku konstrukcijās. Muiža 1565. gadā pārdota Fabianam fon Ungernam (von Ungern), bet 1582. g. šo muižu Rihardam Ungernam kā īpašumu, Karalis Stefans Batorijs apstiprināja ar tikai nosacījumu, ka tiks noārdīti nocietinājumi (das Schlos), lai tie nekalpotu ienaidniekiem par slēptuvi. Šajā kontekstā tomēr nav īsti skaidrs vai runa ir par kādām ēkām vai citām nocietinājuma būvēm. Līdzīgi Poļu vadības rīkojumi tika realizēti arī citās vietās reģionā, piemēram, tika nojauktas arī Limbažu pilsētas aizsargmūra paliekas tieši ar iemeslu, lai nedotu iespēju tās izmantot ienaidniekam karadarbības laikā. Tālāk Stakenberģus ar ciemu Pürkelsdorf kā tēva mantojuma daļu, saņēma Riharda Ungerna meita Elizabete.

Vai iespejams iegadaties.tel.25907456

Kada cena pardodas.

1929.gada novembrī apstiprināts Latvijas Piensaimniecības centrālās savienības Tehniskās nodaļas (vad. Pēteris Elksnītis) izstrādāts projekts Līgatnes piensaimnieku sabiedrības Vāveres krejošanas punktam Drabešu pagastā, zemes īpašnieks V.Blankenhāgens (bij. muižas īpašnieks). Tobrīd krejotavai plānota viena 3x8 m telpa kroga galā (uz Rīgas pusi), blakus ārpusē 2x2,5 m piebūve petrolejas motoram. Ziņas no LVVA 6343.f., 14.apr., 276.lieta

Mūsdienās atrodas Variešu pagastā. Ēka joprojām izskatās lieliski. Zudis tikai 1946. gadā saspridzinātais spārns. Pat elektrības stabs fotogrāfam "maisās pa kājām" turpat, kur senajā bildē. Mājvārds "Ambulance" droši vien liecina par ēkas izmantošanu padomju laikos.

Vecgulbenes muižas lopu virtuve

Kalsnavas pagasta Jaunais krogs pie ceļa Vietalva-Bērzaune, Latvijas Piensaimnievu centrālās savienības tehniskajā nodaļā 1926.gadā izstrādāts projekts ēkas pārbūvei, iekārtojot tur pagasta valdi un pienotavu. Vēlāk šo projektu pāsrstrādāja, pienotavas vietā paredzot patērētāju biedrības veikalu, pēc pārstrādātā projekta pārbūvi veica. Tagad ēka saucas "Vecais pagastnams", tajā atrodas pagasta kultūras nama filiāle un dzīvokļi

Tā nav Vecgulbenes muižas Sarkanā pils.

Tā NAV Sarkanā pils. Tā ir Vecgulbenes muižas lopu kūts.

SUKĀŠANA - linu šķiedras sakārtošana vienā virziena.

LINU APSTRĀDES DARBARĪKS - MĪSTĪKLIS. Darbība - MĪSTĪŠANA. Tūlīt pēc kaltēšanas linus mīstīja - salauzīja un no šķiedras atdalīja koksnes apvalku -- «kaulus». Linu sauju lika zem mīstīklas vāka - celātavas un viegli uzsita. Sauju sāka apstrādāt no resgaja, aizmīstīja līdz pusei, tad sāka atkal no otra gala. Spaji (salauzītā koksne) izbira caur mīstīklas apakšējā - nekustīgajā daļā atstātajām spraugām. Spēcīgs strādnieks dienā varēja izmīstīt līdz 200 sauju linu. Mīstīklas bija vienkāršs darbarīks, parasti tās izgatavoja pašu saimniecībā, turpretim linu mīstāmās mašīnas, kas nomainīja mīstīklas, taisīja lielākoties amat- nieki. *** No "Linu apstrādes darbarīki" (1985)

SUSEKLIS linu šķiedru sukāšanai. SUKĀŠANA - linu auga stiebra apvalka atdalīšana no šķiedras.

KURZEMES LĪBIEŠI FOTOGRĀFIJĀS Fotografijā: Lībiešu zēni Gunārs Ernestovskis 11 gadus vecais un septiņgadīgais brālis Edvīns Ernestovskis. Pie bilde abi zilacaini. ***Irisa Priedīte "A. Švābes rediģētās "Latvju enciklopēdijas" 2. sējumā atrodama šāda ziņa: "Sakarā ar nodomāto 1. evakuāciju vācu okupācijas laikā, 1943 un 1944, Rozenberga štāba uzdevumā notika plaša Kurzemes lībiešu un viņu cie- mu antropoloģiska un etnogrāfiska dokumentācija, sa- vācot plašu foto arhīvu, kas palika neapstrādāts." [2, 1465] Šī uzdevuma izpildi uzņēmies vācu vēsturnieks Hanss Rūdolfs Maiers (Maier) un fotogrāfs B. Prenc- laus (Prenzlau). Sākot ar 1943. gada pavasari, viņi strādājuši visos lībiešu ciemos no Lūžņas līdz Rojai. Jādomā, ka kārtējā iztaujāšana un fotografēšana lībie- šus nav pārsteigusi. Jau 20. un 30. gados viņu mājās bieži iegriezušies etnogrāfi un folkloristi. 1943. gadā pie lībiešiem, vācot valodas materiālus, ciemojies igau- ņu pētnieks J. >>> Lībiešu jautājums nodarbināja arī vācu okupācijas varu II Pasaules karā. Kāds vācu dokuments 1944.24.111 apraksta 1. teritoriju kā apg. no Lūzu ciema pie Sarkanmuižas Ances pag. robežās 2 km platumā gar Bait, jūru līdz Kolkas ragam un tālāk gar Rīgas jūras līci līdz Melnsilam, gaisa līnijā 48- 50 km garumā. [..] Tur toreiz dzīvojuši [..] pavisam 830 lībie- ši, no kuriem 74,8% bija saistīti ar dzimto valodu. Par Līvu apv. pr. minēts Pēteris Breinkopfs un par viņa palīgiem Frei- bergs un Ādams Kovičs. Vāc. atzīmē, ka lībieši vēloties paši savu neatkarīgu pag., ko latv. viņiem solījuši, bet to nekad nav īstenojuši. Vāc. arī piemin, ka lībieši vāciešiem esot drau- dzīgāki nekā latvieši. Tas viņus tomēr nekavēja militāru apsvēru- mu dēļ padzīt no viņu dzīves vietām.LŪŽŅA. Rietumlībiešu ciems pie Lūžņas upes grīvas dokumentēts ar 35 attēliem. Redzam izklaidu tipa apmetni, tās sētu kopskatus un ai- navas. Arī Lūžņas valgumu un zvejas laivas. Bet vai rums foto ir ciema ļaudis savā ierastajā vidē. To skaitā Marija (dz. 1883. g.) un Didriķis (dz. 1877. g.) Leites. Ar norādi folkloras un tradīciju zinātāji, kuru va lodā, dziesmās un teikās 1936. gadā klausījies un tās pierakstījis igauņu folklorists Oskars Loritss (1900- 1961). Lieldūžos fotografēti Agnese (63 g.v.) un An drejs (64 g.v.) Brenči un sētas klēts. Kā lībieši portre tēti Marija Šterna (dz. 1890. g.), kā arī Minna (55 g.v.) un Uldriķis (55 g.v.) Zandbergi. 1866. gadā dzimusī Lote Lindenberga un viņas meita Anna Grencmane (dz. 1889. g.) raksturotas kā lībiešu folkloras vācējas. Vairākos fotoattēlos redzami Jānis (dz. 1870. g.) un Līze (dz. 1878. g.) Beltes, viņu sēta un tās ēkas. Bet Klajumu sētā fotografēti lībiešu zēni Ernestovski 11 gadus vecais Gunārs un septiņgadīgais Edvīns. Pie bilde abi zilacaini." (fragmenti) *** No Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis. A daļa, Nr.3 (01.03.1998)

VASERS PĒTERIS Mārča dēls Neatkarības rotas kareivis. Ordenis piešķirts 1921. gadā Dzimis 1885. g. 26. janvārī Kokmuižas (Kocēnu) pag. lauksaimnieka ģimenē. Izglītojies Valmieras pilsētas skolā, pēc tam Pleskavas mērnieku skolā. Zemes ierīcības mērnieks Hersonas guberņā. 1. pasaules kara laikā mācījies Petrogradas kara topogrāfijas skolā. Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1918. g. decembrī Rīgā, piedalījies pirmajā Kalpaka bataljona kaujā, kur smagi ievainots. Pēc izveseļošanās turpinājis dienestu Vidzemes divīzijas papildu bataljonā. 1919. g. 16. janvāra kaujā pie Lielauces V., piedalīdamies pretinieka atsišanā un būdams smagi ievainots plecā, neatstāja kaujaslauku, ar savu drosmi uzmundrināja pārējos karavīrus un sekmēja ienaidnieka atsišanu. Atvaļināts 1920. g. martā. Vecākais mērnieks Zemkopības ministrijas Mērniecības daļā. Studējis LU Inženierzinātņu fakultātē. No 1927. g. mērnieks revidents Latgalē. Piešķirta jaunsaimniecība Ādažu pagasta Upmaļos. 1930. gados strādājis Rīgas Zemes ierīcības pārvaldē, valsts zvērināts mērnieks revidents. Pēc 2. pasaules kara strādājis Zemes ierīcības pārvaldē, nodaļas priekšnieks, vēlāk pazemināts amatā par zemes ierīkotāju sakarā ar komunistiem nevēlamo pagātni, īpašumi Ādažu pag. nacionalizēti. No 1956. g. pensijā. Miris 1961. g. 16. jūnijā Apbedīts Cēsīs, Bērzaines kapos.

Man arī tā šķita, bet nebiju pārliecināts. Paldies par apstiprinājumu.

Un pie tam POBEDA ir kabriolets!!

Baznīca joprojām stāv savā vietā. "Svētiņi", Lielvārdes pagasts, Ogres novads.

Alojas draudzes Puikules pagasta "Kilpās"

56.946040, 23.626692

Stacija jau bija nojaukta, bet pa šo peronu es vēl paspēju pastaigāt. Stacijas vieta. 56°58'21.6"N 23°49'03.4"E