Fotogrāfijas dziļumā – mūsdienas esošo ūdens pumpju stacijas mašīnu zāles un katlumājas mūra ēku uzcēla pēc arhitekta Kārļa Felsko 1896. gada 27. augustā apstiprinātā projekta neogotikas un renesanses t.s. Venēcijas stilā un ar masīvu mūra skursteni. Līdz mūsdienām saglabājusies mašīnu zāles ēka un skurstenis. Ūdens pumpju stacijas trīsstāvu mašīnu zālei ir īpatnēja jumtu konstrukciju, kura veidota smalkā vieglā metāla konstrukcijā. Tāparedzēta, lai tvaika katlu avārijas gadījumā, saglabātu mūra sienas un tvaika sprādziena spēku virzītu uz jumta konstrukcijas atvēršanu un liekā spiediena novirzīšanu. Pie mašīnu zāles sienām uz kolonnām novietotas sliedes pārvietojamam roku darbināmam tilta krānam (15 tonnu celtspēja). Ēkas telpa ir divdaļīga. Vienā tās daļā - atvērts pagrabs un trīsstāvu mašīnu telpa, bet nojauktajā daļā - trīsstāvu telpa bez pagraba, kuras fasāde līdzīga ēkas daļai, kas iziet uz Maskavas ielu.
Pirmo ūdensvadu ar zirgu sūkni Rīgā 1663. gadā ierīkoja Dancigas ūdensvada meistars Jēkabs Josts Vecrīgā, Ūdensvada ielā. Otro ūdensvadu uzbūvēja 1862/1863.gados – t.s. ūdens piegādāšanas ierīci pie Daugavas un Krīdenera dambja, 4 km attālumā no pilsētas centra, izbūvējot tur tvaika pumpju staciju. Lēmumu par stacijas celšanu pieņēma 1857. gadā. Tvaika mašīnu māju un torni ar astoņstūru skursteni uzbūvēja pēc pilsētas arhitekta Johana Danieļa Felsko un virsinženiera Viljama Vīra William Weir izstrādātā projekta. To iesvētīja 1863. gada 25. maijā. Savu darbību stacija,izmantojot Daugavas ūdeņus, sāka 1863. gada 1. septembrī.1882. gadā atklāja, ka Daugavas ūdeņi nav piemēroti pilsētas apgādei ar dzeramo ūdeni, jo, kā rakstīja periodikā: „… bez tam līdz ar ūdeni, kuru tad vēl ņēma tieši no Daugavas, Rīgas iedzīvotāji dažreiz dabūja arī kādu zuti, nēģi vai citu mazāku zivtiņu. Par to vēl nebija daudz ko noskumst, jo tie, kas tuvāk pazina ūdenstorņa ierīci, zināja pastāstīt gadījumus, ka torņi iesūca no Daugavas arī līķa atliekas, maitas un dažādus atkritumus…”. Līdz ar to 1882. gadā Rīgas pilsēta uzdeva inženierim hidrologam A. Thieme atrast jaunus, labākus ūdens avotus. 1883. gadā tādi bija atrasti Bukultu, Remberģu un Zaķumuižas apkārtnē. 1902. gadā ar muižu īpašniekiem Rīgas pilsēta noslēdza iepriekšējo līgumu un inženieris Smrekers izstrādāja pilsētas ūdensapgādes projektu.1902. gada
25. novembrī Baltezera ūdensapgādes stacijas būves projektu apstiprināja un celtniecību pabeidza 1903. gada novembrī. Līdz ar to slēdza Rīgas pilsētas otro ūdensvadu. Pirmā ūdens pumpju stacijas ēka nav saglabājusies. 1924. gada 26. februārī Rīgas pilsētas inženieris Mihails Kuzmins lūdz atļauju ūdens stacijas izjaukšanai un spridzināšanas darbiem.
Rīgas tvaika ūdens pumpju stacijas pārvaldes, divu stāvu apmestu mūra ēku, uzbūvēja pēc pilsētas arhitekta Johanna Daniela Felsko izstrādātā projekta un iesvētīja 1863. gada 25. maijā. Ēka būvēta atturīgā angļu neogotikas stilā.
Priekšplānā – Rīgas pilsētas gāzes un ūdens iestādes pārvaldes ēka, uzbūvēta 1863. gadā, arhitekts Johans Danieļis Felsko, no 1863. gada atradās Rīgas pilsētas gāzes un ūdens iestādes pārvalde, kas darbojās līdz 1904. gadam. Tā likvidēta 1904. gada 1. jūlijā, kad tika nodibināta Rīgas pilsētas uzņēmumu pārvalde. Tās valde izvietojās Rīgas gāzu rūpnīcas ēkā kanāla apstādījumos.. Tā saglabājusies līdz mūsdienām - tagad Maskavas ielā Nr. 194a. Šeit no 1864. gada atradās arī Rīgas pilsētas gāzu un ūdens iestādes strādnieku palīdzības un bēru kase. Viena no vecākajām strādnieku palīdzības biedrībām.
Pēc stacijas slēgšanas, teritoriju izmantoja kā iebraucamo vietu.
Cien. Eichenbauma kungs! Jautājums bija par namu Raiņa bulvārī 21, bet ne 23. Roberts Pflūgs, kā izriet no arhitekta J.Krastiņa pētījumiem, ir projekta autors gan Raiņa bulvāra 21., gan 23. namam. Jūsu minēto arhitektu Arvīdu fons [!] Striku izdodas atrast tikai vienā interneta lapā, kuru Jūs esat citējis. Diemžēl, daudzo kļūdu dēļ šī lapa neraisa uzticību, neraugoties uz tās atbalstītāju vai sponsoru - Rīgas Latviešu biedrība, Valsts kanceleja u. c. piesaisti. Tur šis arhitekts minēts gan kā Arvīds, gan Arvēds, un viņa uzvārds transkribēts kā Strjk [!]- varbūt domāts Struck, Stryk vai Stryck. Ja agrāk teica, ka papīrs pacieš visu, tad tagad var teikt - internets pacieš visu. Jautājums paliek atklāts - kam ticēt: arhitektam J.Krastiņam vai Jūsu citētajai interneta lapai?
Arhitekts Roberts Pflūgs būvējis ēku Raiņa bulvāri Nr. 23, Gr. 5/41, 1875. gadā, pēc Rīgas pilsētas tirgotāja un Mūrmuižas īpašnieka Dr. jur.
Augusta fon Knīrima pasutijumā.
Cien. Dreslera kungs? Vai esat pārliecināts, ka attēlā redzamā nama pašreizējā adrese ir Maskavas ielā 99? Ielūkojoties Google piedāvātajos nama Maskavas ielā 99 attēlos tā nešķiet - redzam vienstāva ēku ar sešu logu rindu fasādē. "Zudušās Latvijas" krājumā ir vēl citi nama Maskavas ielā 89 attēli - tos salīdzinot rodas pārliecība,ka šis tomēr būs nams ar pašreizējo numuru 89, bet ne 99
Cien. Eichenbauma kungs! Vai esat pārliecināts, ka nams celts pēc arhitekta (ievērojot Jūsu lietoto rakstību)"Arvīda fons Strika (Arved von Strjk" projekta? Literatūrā kā šī nama būvprojekta autors minēts arhitekts Roberts Pflūgs, piemēram, autoritatīvais Rīgas namu būvvēstures pētnieks, arhitekts J.Krastiņš norāda, ka nams Raiņa bulvārī 21 celts 1875.g. pēc arhitekta R.Pflūga projekta (skatīt "Eklektisms Rīgas arhitektūrā" 185., 263. lpp.)
Jersikas ielā Nr. 35, Gr. 44/84., koka vienstāvu tirdzniecības un iebraucamo vietu namu būvējis 1818. gada Rīgas sīkpilsonis un tirgotājs Artemijs Merkuljevs, šīs īpašums piederējis dzimtai līdz 1929. gadam. Iebraucamas vietas staļļi, divdesmit zirgiem, vāgūzis un tirgotava, kas ierīkota 1890. gadā, pastāvēja vairāk kā simts gadu, 1929. Gadā tā reģistrēta uz Mihaila Valujeva vārdu. Vārti.
Paldies par precizējumu.
Paldies par precizējumu.
Paldies par precizējumu.
Paldies par precizējumu.
Paldies par precizējumu.
Paldies, Brieža kungs, par precizējošu komentāru.
Paldies par komentāriem.
Paldies par precizējumu.
Paldies par papildinājumu.
Paldies par labojumu.
Paldies par precizējumu.
Paldies par papildinājumu.
Jums cien. Raupe-Raupa kungs taisnība. Kļūdījos. Maskavas 99. bija ēkas senākā adrese, nevis patreizējā.
Fotogrāfijas dziļumā – mūsdienas esošo ūdens pumpju stacijas mašīnu zāles un katlumājas mūra ēku uzcēla pēc arhitekta Kārļa Felsko 1896. gada 27. augustā apstiprinātā projekta neogotikas un renesanses t.s. Venēcijas stilā un ar masīvu mūra skursteni. Līdz mūsdienām saglabājusies mašīnu zāles ēka un skurstenis. Ūdens pumpju stacijas trīsstāvu mašīnu zālei ir īpatnēja jumtu konstrukciju, kura veidota smalkā vieglā metāla konstrukcijā. Tāparedzēta, lai tvaika katlu avārijas gadījumā, saglabātu mūra sienas un tvaika sprādziena spēku virzītu uz jumta konstrukcijas atvēršanu un liekā spiediena novirzīšanu. Pie mašīnu zāles sienām uz kolonnām novietotas sliedes pārvietojamam roku darbināmam tilta krānam (15 tonnu celtspēja). Ēkas telpa ir divdaļīga. Vienā tās daļā - atvērts pagrabs un trīsstāvu mašīnu telpa, bet nojauktajā daļā - trīsstāvu telpa bez pagraba, kuras fasāde līdzīga ēkas daļai, kas iziet uz Maskavas ielu.
Pirmo ūdensvadu ar zirgu sūkni Rīgā 1663. gadā ierīkoja Dancigas ūdensvada meistars Jēkabs Josts Vecrīgā, Ūdensvada ielā. Otro ūdensvadu uzbūvēja 1862/1863.gados – t.s. ūdens piegādāšanas ierīci pie Daugavas un Krīdenera dambja, 4 km attālumā no pilsētas centra, izbūvējot tur tvaika pumpju staciju. Lēmumu par stacijas celšanu pieņēma 1857. gadā. Tvaika mašīnu māju un torni ar astoņstūru skursteni uzbūvēja pēc pilsētas arhitekta Johana Danieļa Felsko un virsinženiera Viljama Vīra William Weir izstrādātā projekta. To iesvētīja 1863. gada 25. maijā. Savu darbību stacija,izmantojot Daugavas ūdeņus, sāka 1863. gada 1. septembrī.1882. gadā atklāja, ka Daugavas ūdeņi nav piemēroti pilsētas apgādei ar dzeramo ūdeni, jo, kā rakstīja periodikā: „… bez tam līdz ar ūdeni, kuru tad vēl ņēma tieši no Daugavas, Rīgas iedzīvotāji dažreiz dabūja arī kādu zuti, nēģi vai citu mazāku zivtiņu. Par to vēl nebija daudz ko noskumst, jo tie, kas tuvāk pazina ūdenstorņa ierīci, zināja pastāstīt gadījumus, ka torņi iesūca no Daugavas arī līķa atliekas, maitas un dažādus atkritumus…”. Līdz ar to 1882. gadā Rīgas pilsēta uzdeva inženierim hidrologam A. Thieme atrast jaunus, labākus ūdens avotus. 1883. gadā tādi bija atrasti Bukultu, Remberģu un Zaķumuižas apkārtnē. 1902. gadā ar muižu īpašniekiem Rīgas pilsēta noslēdza iepriekšējo līgumu un inženieris Smrekers izstrādāja pilsētas ūdensapgādes projektu.1902. gada 25. novembrī Baltezera ūdensapgādes stacijas būves projektu apstiprināja un celtniecību pabeidza 1903. gada novembrī. Līdz ar to slēdza Rīgas pilsētas otro ūdensvadu. Pirmā ūdens pumpju stacijas ēka nav saglabājusies. 1924. gada 26. februārī Rīgas pilsētas inženieris Mihails Kuzmins lūdz atļauju ūdens stacijas izjaukšanai un spridzināšanas darbiem.
Rīgas tvaika ūdens pumpju stacijas pārvaldes, divu stāvu apmestu mūra ēku, uzbūvēja pēc pilsētas arhitekta Johanna Daniela Felsko izstrādātā projekta un iesvētīja 1863. gada 25. maijā. Ēka būvēta atturīgā angļu neogotikas stilā.
Priekšplānā – Rīgas pilsētas gāzes un ūdens iestādes pārvaldes ēka, uzbūvēta 1863. gadā, arhitekts Johans Danieļis Felsko, no 1863. gada atradās Rīgas pilsētas gāzes un ūdens iestādes pārvalde, kas darbojās līdz 1904. gadam. Tā likvidēta 1904. gada 1. jūlijā, kad tika nodibināta Rīgas pilsētas uzņēmumu pārvalde. Tās valde izvietojās Rīgas gāzu rūpnīcas ēkā kanāla apstādījumos.. Tā saglabājusies līdz mūsdienām - tagad Maskavas ielā Nr. 194a. Šeit no 1864. gada atradās arī Rīgas pilsētas gāzu un ūdens iestādes strādnieku palīdzības un bēru kase. Viena no vecākajām strādnieku palīdzības biedrībām. Pēc stacijas slēgšanas, teritoriju izmantoja kā iebraucamo vietu.
Kā kādreizējais Kalnkroga iedzimtais piekrītu viedoklim par ceļu daļas(Ceļdaļas) sētu.
Cien. Eichenbauma kungs! Jautājums bija par namu Raiņa bulvārī 21, bet ne 23. Roberts Pflūgs, kā izriet no arhitekta J.Krastiņa pētījumiem, ir projekta autors gan Raiņa bulvāra 21., gan 23. namam. Jūsu minēto arhitektu Arvīdu fons [!] Striku izdodas atrast tikai vienā interneta lapā, kuru Jūs esat citējis. Diemžēl, daudzo kļūdu dēļ šī lapa neraisa uzticību, neraugoties uz tās atbalstītāju vai sponsoru - Rīgas Latviešu biedrība, Valsts kanceleja u. c. piesaisti. Tur šis arhitekts minēts gan kā Arvīds, gan Arvēds, un viņa uzvārds transkribēts kā Strjk [!]- varbūt domāts Struck, Stryk vai Stryck. Ja agrāk teica, ka papīrs pacieš visu, tad tagad var teikt - internets pacieš visu. Jautājums paliek atklāts - kam ticēt: arhitektam J.Krastiņam vai Jūsu citētajai interneta lapai?
Arhitekts Roberts Pflūgs būvējis ēku Raiņa bulvāri Nr. 23, Gr. 5/41, 1875. gadā, pēc Rīgas pilsētas tirgotāja un Mūrmuižas īpašnieka Dr. jur. Augusta fon Knīrima pasutijumā.
Cien. Dreslera kungs? Vai esat pārliecināts, ka attēlā redzamā nama pašreizējā adrese ir Maskavas ielā 99? Ielūkojoties Google piedāvātajos nama Maskavas ielā 99 attēlos tā nešķiet - redzam vienstāva ēku ar sešu logu rindu fasādē. "Zudušās Latvijas" krājumā ir vēl citi nama Maskavas ielā 89 attēli - tos salīdzinot rodas pārliecība,ka šis tomēr būs nams ar pašreizējo numuru 89, bet ne 99
Cien. Eichenbauma kungs! Vai esat pārliecināts, ka nams celts pēc arhitekta (ievērojot Jūsu lietoto rakstību)"Arvīda fons Strika (Arved von Strjk" projekta? Literatūrā kā šī nama būvprojekta autors minēts arhitekts Roberts Pflūgs, piemēram, autoritatīvais Rīgas namu būvvēstures pētnieks, arhitekts J.Krastiņš norāda, ka nams Raiņa bulvārī 21 celts 1875.g. pēc arhitekta R.Pflūga projekta (skatīt "Eklektisms Rīgas arhitektūrā" 185., 263. lpp.)
"Drukas velniņa" nedarbs objekta nosaukumā - virsrakstā
"Drukas velniņa" nedarbs objekta nosaukumā - virsrakstā
Jersikas ielā Nr. 35, Gr. 44/84., koka vienstāvu tirdzniecības un iebraucamo vietu namu būvējis 1818. gada Rīgas sīkpilsonis un tirgotājs Artemijs Merkuljevs, šīs īpašums piederējis dzimtai līdz 1929. gadam. Iebraucamas vietas staļļi, divdesmit zirgiem, vāgūzis un tirgotava, kas ierīkota 1890. gadā, pastāvēja vairāk kā simts gadu, 1929. Gadā tā reģistrēta uz Mihaila Valujeva vārdu. Vārti.