Īstenais valsts padomnieks, vēlāk slepenais padomnieks, Livlandes gubernators N.S.Zvegincevs bija Rīgas Latviešu biedrības Goda biedrs.

mjā,sāksim ar to,ka tas bija kaļķu ceplis,nevis ķiegeļu...un patreiz tas ir privātīpašums.

Lielisks komentārs. Paldies!

Ar pārsteidzošām Latvijas vēstures interpretācijām, ignorējot vai sagrozot vēsturiskos faktus, ir izcēlušies gan monarhisti un impēristi, gan sociālisti un komunisti. Mūsdienās pseidovēsturisku atziņu tiražēšanai lieliski kalpo interneta vide. Šajā kontekstā visnotaļ zīmīgs ir iepriekšējā komentāra autora apgalvojums, ka „pareizticība atrisināja demogrāfisko jautājumu par latviešu un igauņu zemnieku iespējām kļūt par Krievijas impērijas zemes īpašniekiem, nevis par savu vecāko [!] brāļa kalpu”. Tas patiešām ir kas gluži jauns un vēl nedzirdēts! Latviešu zemnieku pārvilināšanai pareizticībā bija tikai viens mērķis – vāciskās ietekmes mazināšana 19. gadsimta otrajā pusē piekoptās rusifikācijas politikas ietvaros, kas gadsimtu mijā eskalējās līdz absurdam, aizliedzot latviešu skolās pat brīvstundās bērniem sarunāties dzimtajā valodā. Vidzemes un Latgales zemnieku alkas pēc sava zemes stūrīša tika sekmētas, mudinot tos pārcelties uz neapgūtām zemēm Krievijā līdz pat Tālajiem austrumiem, turklāt Latgalē latgaliešiem pat nebija tiesību zemi iegūt, jo šajā cara impērijai stratēģiski nozīmīgajā reģionā (Daugavpils cietoksnis, nelojālo poļu apdzīvoto zemju tuvums u.t.t.) masveidā nometināja izdienējušos cara armijas zaldātus un to ģimenes. Vidzemnieki, kas zemes meklējumos pārcēlās uz Krieviju, kā bija, tā arī palika luterāņi, bet latgalieši – katoļi. Pareizticība kā viens no būtiskākajiem rusifikācijas balstiem kalpoja cariskās Krievijas ideoloģijai – viena impērija, viena ticība – bet ne agrārā jautājuma atrisināšanai. Jāatzīst, ka komentāra autora minēto „demogrāfisko jautājumu” cara valdība īstenoja pietiekami sekmīgi – uzskata, ka Pirmā pasaules kara priekšvakarā Krievijā (neskaitot Baltijas guberņas) dzīvoja ap 300 000 latviešu, galvenokārt zemnieki, kuriem pārcelšanās uz Krieviju bija vienīgā iespēja iegūt zemi. Kā šo procesu sekmēja pareizticība – tas paliek noslēpumā tīts.

Šī anotācija par fotogrāfijā it kā esošām personām un to izvietojumu ir no sērijas - domādams neizdomāsi. Tajā pilnīgi noteikti NAV ne Kārļa Pamšes, ne Arvīda Žilinska, ne Veltas Līnes. Vera Baļuna nav 1. rindā 7., bet 5., Rūdolfs Baltaisvilks nav 1. rindā 1., bet 7.. Vera Šneidere, ja viņa tur vispār ir (varbūt pēdējā rindā 5. no labās p.???), katrā ziņā nav 4. rindā 14., jo šajā rindā ir saskaitāmi tikai 12. Un vienīgā, kura tērpusies tautas tērpā, esot 3. rindā 6. Kā laika ziņās: ".. un redzamība atkarāsies no tā, cik kuram laba acs...".

Paldies, Eichenbauma kungs! Vienīgi žēl, ka līdz ar kļūdas novēršanu pazudīs interesantais vēstījums par Matīsa ielas nosaukuma vēsturi. To derētu saglabāt citviet, vien precizējot, ka el. tramvajs gāja pa Tērbatas ielu līdz Matīsa ielai un pa to līdz Pļavas ielai.

Vēlāk 1939. gadā nama īpašnieki „Pētera Pāvila brālība” latviešu pareizticības smagākais bastions, viens no dibinātājiem priesteris Lindenbergs, igauņu izcelsmes, savukārt pareizticība atrisināja demogrāfisko jautājumu par latviešu un igauņu zemnieku iespējām kļūt par Krievijas impērijas zemes īpašniekiem, nevis par savu vecāko brāļa kalpu.

Baložu iela Nr. 14, gr. 60/54. Divu stāvu savrupmāju [dokumentos trīs stāvu] ar mansarda stāvu būvējis Rīgas tirgotājs un uzņēmējs, direktors A/S „Ķīmijas fabrikas „Kali, agr. „A/G Langensiepen & Co, Petersburg” Vilhelms Morics, no Jmmak tirdzniecības nama [Aus dem Hause Jmmak], pēc arhitekta Vilhelma Rēslera 13.04.1910. gadā apstiprināta projekta, būve pabeigta 08.07.1911. gadā. Vai Rainis 1920. gadā apmetas šajā māja, vēl jautājums, kas prasa izpēti.

Baložu iela Nr. 14, gr. 60/54. Divu stāvu savrupmāju [dokumentos trīs stāvu] ar mansarda stāvu būvējis Rīgas tirgotājs un uzņēmējs, direktors A/S „Ķīmijas fabrikas „Kali, agr. „A/G Langensiepen & Co, Petersburg” Vilhelms Morics, no Jmmak tirdzniecības nama [Aus dem Hause Jmmak], pēc arhitekta Vilhelma Rēslera 13.04.1910. gadā apstiprināta projekta, būve pabeigta 08.07.1911. gadā. Vai Rainis 1920. gadā apmetas šajā māja, vēl jautājums, kas prasa izpēti.

Раке Христофор Андреевич Родился в 1897 г., Курляндская губ.; Проживал: Москва, Тверской бульвар, 9, кв. 24. Арестован 11 января 1920 г. МЧК. Приговорен: Коллегия МЧК 22 марта 1920 г., обв.: по политическим мотивамю Приговор: заклкючен в концлагерь на 6 месяцев Реабилитирован в ноябре 2003 г. Прокуратура г. Москвы

Polockas ielā Nr. 7, Nr. 9. Un Nr. 11, pie Nr. 11 aiz karoga redzams ugunsmūris, tas ir Annas Zālītes Zāles nams, kur tapa Brīvības piemineklis un Brāļu kapu ansamblis, ugunsmūris izveidots 1908. gadā pārbūvējot ēku pēc arhitekta Oskara Bāra projekta, 1932. gadā Kārlis Fridrihs Zālītis Zāle izbūvēja savu divu stāvu mūra darbnīcu, bet 1935. gadā trīs stāvu mūra savrupmāju pagalmā, pēc arhitekta Ernesta Štalberga projekta. Kopš 1938. gadā Satekles iela, līdz 1885. gadam Maza Kalēju iela.

The photos were sent to Peteris, my great grandfather

Paldies, Ivar, par labojumu.

thankyou, I have difficulties translating, I will post a photo of Janis

Izskatās, ka ir ignorēts fotogrāfijas otrā pusē rakstītais - tajā redzamais NAV Kārlis, bet gan Jānis! Kārlis, iespējams, bijis Jāņa brālis, kuram viņš savu fotogrāfiju sūtījis. Ja Kārlis būtu bijis muitas ierēdnis, to visticamāk būtu pieminējusi arī sērojošā sieva.

Tas ir viens no daudzajiem baltvācu gleznotāja E.Volfeila akvareļiem. E. Volfeils strādāja par zīmēšanas un mākslas vēstures skolotāju Madonā un Cesvainē, bet 1939.gadā izceļoja uz Vāciju.

Fotogrāfijā nav redzams ģenerālis Oskars Dankers, bet 1.Liepājas kājnieku pulka komandieris pulkvedis (vēlākais ģenerālis) L.k.o.k. Jānis Ezeriņš!

Rīgā. 04.07.1901. plkst. 12.10. Pētera I pieminekļa atklāšana. Pēc pateicības dievkalpojuma, ko veica protiereji zelta rīzās, Nikolajs II, meitas un galminieki apskata pieminekļi, pēc tam tēlnieks Gustavs Šmidt’s Kassel’s pasniedza Nikolajam II pieminekļa sudraba modeļi.

Varētu būt nemizotas apaļkoka latas, ko bieži lietoja 1. Pasaules kara laikā, arī vēlāk, kad kaut ko vajadzēja uz ātru roku (bet ne uz ilgu laiku) glīti uzmeistarot. Pēteris Blūms

Arkādijs Feldmanis (1926.—1976.), aktieris, Ernesta Feldmaņa dēls

Paldies Roland!

Veic dubultklikšķi ar kreiso peles taustiņu vajadzīgajā kartes vietā.

No kreisās sēž dzejnieks Uldis Bērziņš, ar viljoli rokās Inta Grīnberga, labajā pusē dzejnieks Jānis Baltvilks

Tagadējais Pilskalna un Augusta ielas krustojums. Pagājušā gadsimta apmēram 60 gados Krāslavas pilskalns tika daļēji iznīcināts (neveicot izpēti un arheoloģiskos izrakumus), uzbūvējot Augusta ielas turpinājumu.. Vairs uz Daugavpili nevajadzēja braukt pa Pilskalna ielu, bet varēja un šobrīd var turpināt braukt pa Augusta ielu. P.S. „Google maps” kartē sarkanais punkts nepareizi novietots! Kā lai izlabo pareizo atrašanos vietu?

Esmu par 95% pārliecināts, ka šis ir Kalnakroga pagalms, kas atrodas Rīgas ielā 51, iebrauktuve no Pērnavas ielas. Fotogrāfēts no rietumu puses uz austrumu pusi. Agrāk un, iespējams, arī tagad tur atrodas ceļu daļa. Ēkas ziemeļu galā pirmajā stāvā bija garažas, otrajā stāvā darbinieku dzīvokļi. Arī bildē redzamais "koka ikaruss" bija ceļu daļas autoparkā, ar ko darbiniekus nogādāja objektos, pat šofera vārdu atceros - Uldis. :)